skandaloza
03 Novembris 2011 @ 16:35
 


Šobrīd manu prātu ir pārņēmušas divas vēlmes.

Gribu dzīvot miegainā Amerikas mazpilsētā. Gribu savu māju, kurai priekšpusē ir nojume ar ērtiem sēžamajiem, uz kuriem vēsos rudens vakaros patverties ar siltu tējas krūzi un rūtainu pledu. Gribu mietpilsoniskas pasēdēšanas ar kaimiņiem, kuri ir atnesuši tikko ceptu apple pie. Gribu agrus rītus pie kafijas krūzes, vērojot kā sārtas kļavas lapas noklāj pagalmu. Gribu klusas, senatnīgas grāmatnīcas, kuras piepildītas ar smaržīgām grāmatām. Gribu mierpilnus vakarus ar smaržīgām amerikāņu svecēm un kādu vietējo puisi, kas būtu mani noskatījis. Savā ziņā gribu 50.gadu ideālās ģimenes sajūtu, tikai mūsdienīgajā versijā. Tas nesteidzīgums, kas pārņem tevi... Gribu, jā, gribu.

Un tad vēl es ilgojos pēc Aļaskas. Ilgojos pēc kaut kā tāda, kur nemaz neesmu bijusi. Gribu koka namiņu nekurienes vidū, kuru apskauj apsniguši egļu zari, jestrus suņu saucienus, mazajiem pūku kamoliem spēlējoties, kamanu braucienu agrā pēcpusdienā, vīrieti rūtainā flaneļa kreklā, kas pagatavo vakariņas, gulēšanu zemē pie kamīna, kuru sedz kažokādas. Smeldz.

Divas vislielākās vēlmes no cilvēka, kuram skaipā stāv rakstīts - city is my church.
Un tagad...tagad es iešu pārlasīt Noras Robertsas "Ziemeļblāzma", jā.