pie baltas lapas apsēžos...

Man laikam verbālā caureja uznākusi kopistiski ar lielo sāpi. Sajutos viena un pilnīgi nekur nederīga. Vēl nesen, pēc dažām peripētijām man tika teikts- ļoti mīlu tevi, tāda kāda tu esi, vienmēr būšu līdzās, atbalstīšu. Būtu melots, ja teiktu, ka nav nekāda atbalsta, taču trūkst tā tik ļoti svarīgā- stiprā balsta. Nav runa par to, ka tas nāktu no mīļotā vīrieša, bet vispār balsta kā tāda. Tas norūda un "pa savam" dod baigo dunku, tomēr es to lāga nenovēlu nevienam.. Un ja nebūtu to pāris personu, kas spēj man likt jeburā gadījumā sardzēt gaišo, es jau sen būtu kādas trakomājas paciente. Paldies jums!
Un arī man reiz būs ģimene, kur viens par visiem un visi par vienu!