pie baltas lapas apsēžos...

Vakar lasīju interviju ar Sandru Zvīguli žūrnālā Una. Mani uzrunāja atziņa:"Esmu drīzāk kā meitene ar pērļu auskaru, kura bija ļoti vienkārša, bet mācēja saskatīt krāsas. Man liekas, ka es tās redzu, bet pati nevaru būt tās krāsas."
Ļoti trāpīgi teikts un attiecināms arī uz mani.