pie baltas lapas apsēžos...

Man labu laiku nebija skaidrs, kamdēļ man sapņos nāk cilvēki, kuri vairs nav manas dzīves daļa. Tomēr, savureiz tajā ir ieņēmuši nopietnu vietu. Viņi nāk atvadīties. Šonakt sapņoju brīnišķīgu sapni, pamodos un sapratu tās ir visīstākās atvadas. Tik skaudri palika. Tad saruna skype, kas šo sajūtu simt punkt apstiprināja. Ai, kā sirds sašķīst simt un vienā gabaliņā. Un plūst asaras straumēm vien..
Taču man ir tik abrīnojama, šobrīd fcuken piekasīga un kaitinoša vēlme iet uz priekšu, ka pašai bail paliek. Ik reiz mani iekšēji sabar - nemaz i nedomā rokas nolaist, flag ruki i v pered. ha ha ha..