![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šis būs ieraksts, kur es centīšos neiepīt nevienu svešvalodu, jo dzimtā - latviešu - valoda ir pietiekami bagāta un daiļrunīga. Cits variants ir, vai es spēju tik labi to pielietot!
Man ir sakrājies. Tikai nevaru saprast, vai tie ir kādi sīkumi no ikdienas, vai vainīgs ir JRT izrāžu maratons[precīzāk Hermaņa izrades]. Viņš ar savām izrādēm apspēlē latviešus, tur ir stāsti, notikumi no "vienkāršā" latvieša dzīves. Pie šī latvieša sevi pieskaitu arī es.
Man ir sāpe par un uz latviešiem.
Melnais piens - izrāde ar tik plašu emociju gammu, kurai izgāju cauri - smiekli, asaras, tādas dusmas un beigās dziļa sāpe.
Mēs esam tik stipra tauta, kas ir pieredzējusi un izgājusi cauri tik daudziem notikumiem savā vēsturē un esam nonākuši līdz šim punktam, kur mēs atkal esam pakļauti kādai varai. Es pat neesmu paŗleicināta vai tā vara ir ES vai Krievija, vai mūsu vēlme būt ierobežotiem apspiestiem, bet notiekošais gan politikā, gan laukos, gan ar sabiedrību kā tādu.
Atgriežoties pie izrādes, tur bija stāsts par lauku ļaudīm un viņu govīm, kā katra gotiņa ir zelta vērta, tiek ap'miļota, apčubināta pat vairāk kā tuvākie līdzcilvēki, kā mūsu ekonomika/politika piespiež lauku cilvēkus nodot gotiņas lopkautuvēs, nepalikt jaunajiem laukos. To viņi panāk ar visām ES prasībām, ja nesanāk ar šūnu skaita palīdzību, tad ar baktērijām ,kas ir mums apkart, bet viena par daudz un piens ir nederīgs. Kad biju maziņa, tad viss bija vienkāršak vismaz lauku ļaudīm - viņi nodeva pienu, saņēma samaksu, audzināja cūkas, vistas un varēja izskolot un pabarot savu ģimeni. Tāda sajūta, ka tagad, jo mazāk mums mājlopu, jo tīrāka Latvija un gaiss un labāki cilvēki. Nezinu, ko mēs domājam visu iznīcinot. Cukura fabrikas, stikla ražosānu, tagad arī lauksaimniecību. Galvenais, ka man nav ne mazākas jausmas kā mēs varam atjaunot jau iznīcināto, bet par lauksaimniecību un zemniekiem valdība jau varētu pacīnīties, bet, nē, mēs kā nobijušās zaķpastalas piekrītam un izdarām visu, ko no mums prasa un brīnamies, ka cilvēki aizbrauc, darba nav. Nesaprotu no kā viņi baidās, ka pateiks - nē. VIsmaz būs mēginājuši.
Runājot par ES - ja man tagad, šodioen būtu jāiet un jābalso PAR vai PRET iestāšanos - es balsotu pret. Lai gan kā jaunietim, man tas izdarītu vairā kslikta nekā laba, bet savu bērnību es atceros kā skaitākus un piepildītāku nekā tagad bērnu. Man bija lauki, kur ir dzīvnieki, svaigs gaiss, vecvecāki,kas mani mīl un kam ir laiks man. Jā, cilvēki nepelnīja tik daudz, bet viņi sev audzēja augļus, dārzeņu,s olas un gāla arī bija. Tagad ir izmainījusies ģimeniskā struktūra, kad vēcāki strādā, vevecāki strādā, bet bērni sēž pie datora un interneta. Es uzskatu, ka vecākiem ir jāstrādā, bet jāatrod laiks arī bērniem - vismaz reizi mēnesī jādara kādas aktivitātes, kur jāaizbrauc - kaut vai uz mežu, bet tas kopā ar bēniem. Bērnus nevajadzētu līdz pusnaktij pieskatīt auklītēm vai atstāt vienus, bet vecvecākiem vajadzētu dzīvot mājas un, cik viņu, spēkos parūpe'ties, pabarot, apmīļot, palīdzēt ar mājasdarbiem bērniem. Viņi izaugtu daudz cilvēcīgāki. Ir jāmēģina atjaunot kādu ģimenes struktūru, lai gan nezinu, vai nav jau par vēlu.
Internets ar savu informāciajs pieejamību ir samaitājis mūs kā sabiedrību, jo nav vairs nepeiciešam tik bīeži uzturēt normālu cilvēciksu kontaktu, bet pietiek ar pāris vārdu paziņošanu caur virtuālajiem portāliem, mes aizmirstam kā sarunāties, uzklausīt, kontaktēt, rīkoties dažādās situācijas. Visu ir tik gudri, tik gudri, jo viņi to visu ir izlasī'juši internetā, ka ir tāds un tyāds likums, ka ir tāda un tāda lieta un, ka jūs nedrīktējāt tā un šitā atbildēt vai izturēties pret mani, jo redz tas vairs nav atļauts. Mums ir tik daudz tiesību, bet pienākumus kā aizmirstam.
Referendums. Es cenšos akceptēt un saprast cilvēku viedokļus, kuri balsos par un pat daļēji varu. Lai gan es būšu dziļi dusmīga uz tiem latviešiem, kas kā čības sēdēs savās siltajaš istabiņas un neliedās aiziet uz tuvāko iecirkni un iztiekt savu viedokli. Latviešu valoda tā jau tiek ļoti apdraudēta ga no krievu valodas, gan anbgļu valodas puses - nepataisīsim to par vēl trauslāku. Tāpat krievu valodu ir spiesti iemācīties praktiski visi Latvijas iedzīvotāji, tai jau ir liela vara. Bukleti un pamācības arī tiek veidoti divās valodās ļoti lielā daļā iestāžu. Sabiedrība kļūs vēl sadrumstalotāka, ja tik nobalsots par - es tam dziļi ticu. Un es nepiekrītu argumentam, ka "es balsošu par, jo pazīstu cilvēkus, labus cilvēkus, kas ir nodzīvojuši Latvijā visu savu dzīvi, bet viņiem nav izdevies izsisties, jo ir ļoti grūti iemācīties valodu, nu viņiem valodas nepadodas". Jebkurš cilvēks ir spējīgs iemācīties jaunu valodu, citam tas iet lēnāk citam ātrāk, bet, ja vajadzība spiestu, tad to jau sen būtu izdarījis. Cita ir lieta, ka negribās vai ir labi kā ir, tad aizver muti un nečīksti, ka tiec apspiest, ka pret tevi izturās tik slikti un netaisnīgi.
Es mīlu šo zemi - tāpēc uzvilksim savus tautas tērpus un nodziedāsim kādu skaistu Latviešu tautasdziesmu!
Man ir sakrājies. Tikai nevaru saprast, vai tie ir kādi sīkumi no ikdienas, vai vainīgs ir JRT izrāžu maratons[precīzāk Hermaņa izrades]. Viņš ar savām izrādēm apspēlē latviešus, tur ir stāsti, notikumi no "vienkāršā" latvieša dzīves. Pie šī latvieša sevi pieskaitu arī es.
Man ir sāpe par un uz latviešiem.
Melnais piens - izrāde ar tik plašu emociju gammu, kurai izgāju cauri - smiekli, asaras, tādas dusmas un beigās dziļa sāpe.
Mēs esam tik stipra tauta, kas ir pieredzējusi un izgājusi cauri tik daudziem notikumiem savā vēsturē un esam nonākuši līdz šim punktam, kur mēs atkal esam pakļauti kādai varai. Es pat neesmu paŗleicināta vai tā vara ir ES vai Krievija, vai mūsu vēlme būt ierobežotiem apspiestiem, bet notiekošais gan politikā, gan laukos, gan ar sabiedrību kā tādu.
Atgriežoties pie izrādes, tur bija stāsts par lauku ļaudīm un viņu govīm, kā katra gotiņa ir zelta vērta, tiek ap'miļota, apčubināta pat vairāk kā tuvākie līdzcilvēki, kā mūsu ekonomika/politika piespiež lauku cilvēkus nodot gotiņas lopkautuvēs, nepalikt jaunajiem laukos. To viņi panāk ar visām ES prasībām, ja nesanāk ar šūnu skaita palīdzību, tad ar baktērijām ,kas ir mums apkart, bet viena par daudz un piens ir nederīgs. Kad biju maziņa, tad viss bija vienkāršak vismaz lauku ļaudīm - viņi nodeva pienu, saņēma samaksu, audzināja cūkas, vistas un varēja izskolot un pabarot savu ģimeni. Tāda sajūta, ka tagad, jo mazāk mums mājlopu, jo tīrāka Latvija un gaiss un labāki cilvēki. Nezinu, ko mēs domājam visu iznīcinot. Cukura fabrikas, stikla ražosānu, tagad arī lauksaimniecību. Galvenais, ka man nav ne mazākas jausmas kā mēs varam atjaunot jau iznīcināto, bet par lauksaimniecību un zemniekiem valdība jau varētu pacīnīties, bet, nē, mēs kā nobijušās zaķpastalas piekrītam un izdarām visu, ko no mums prasa un brīnamies, ka cilvēki aizbrauc, darba nav. Nesaprotu no kā viņi baidās, ka pateiks - nē. VIsmaz būs mēginājuši.
Runājot par ES - ja man tagad, šodioen būtu jāiet un jābalso PAR vai PRET iestāšanos - es balsotu pret. Lai gan kā jaunietim, man tas izdarītu vairā kslikta nekā laba, bet savu bērnību es atceros kā skaitākus un piepildītāku nekā tagad bērnu. Man bija lauki, kur ir dzīvnieki, svaigs gaiss, vecvecāki,kas mani mīl un kam ir laiks man. Jā, cilvēki nepelnīja tik daudz, bet viņi sev audzēja augļus, dārzeņu,s olas un gāla arī bija. Tagad ir izmainījusies ģimeniskā struktūra, kad vēcāki strādā, vevecāki strādā, bet bērni sēž pie datora un interneta. Es uzskatu, ka vecākiem ir jāstrādā, bet jāatrod laiks arī bērniem - vismaz reizi mēnesī jādara kādas aktivitātes, kur jāaizbrauc - kaut vai uz mežu, bet tas kopā ar bēniem. Bērnus nevajadzētu līdz pusnaktij pieskatīt auklītēm vai atstāt vienus, bet vecvecākiem vajadzētu dzīvot mājas un, cik viņu, spēkos parūpe'ties, pabarot, apmīļot, palīdzēt ar mājasdarbiem bērniem. Viņi izaugtu daudz cilvēcīgāki. Ir jāmēģina atjaunot kādu ģimenes struktūru, lai gan nezinu, vai nav jau par vēlu.
Internets ar savu informāciajs pieejamību ir samaitājis mūs kā sabiedrību, jo nav vairs nepeiciešam tik bīeži uzturēt normālu cilvēciksu kontaktu, bet pietiek ar pāris vārdu paziņošanu caur virtuālajiem portāliem, mes aizmirstam kā sarunāties, uzklausīt, kontaktēt, rīkoties dažādās situācijas. Visu ir tik gudri, tik gudri, jo viņi to visu ir izlasī'juši internetā, ka ir tāds un tyāds likums, ka ir tāda un tāda lieta un, ka jūs nedrīktējāt tā un šitā atbildēt vai izturēties pret mani, jo redz tas vairs nav atļauts. Mums ir tik daudz tiesību, bet pienākumus kā aizmirstam.
Referendums. Es cenšos akceptēt un saprast cilvēku viedokļus, kuri balsos par un pat daļēji varu. Lai gan es būšu dziļi dusmīga uz tiem latviešiem, kas kā čības sēdēs savās siltajaš istabiņas un neliedās aiziet uz tuvāko iecirkni un iztiekt savu viedokli. Latviešu valoda tā jau tiek ļoti apdraudēta ga no krievu valodas, gan anbgļu valodas puses - nepataisīsim to par vēl trauslāku. Tāpat krievu valodu ir spiesti iemācīties praktiski visi Latvijas iedzīvotāji, tai jau ir liela vara. Bukleti un pamācības arī tiek veidoti divās valodās ļoti lielā daļā iestāžu. Sabiedrība kļūs vēl sadrumstalotāka, ja tik nobalsots par - es tam dziļi ticu. Un es nepiekrītu argumentam, ka "es balsošu par, jo pazīstu cilvēkus, labus cilvēkus, kas ir nodzīvojuši Latvijā visu savu dzīvi, bet viņiem nav izdevies izsisties, jo ir ļoti grūti iemācīties valodu, nu viņiem valodas nepadodas". Jebkurš cilvēks ir spējīgs iemācīties jaunu valodu, citam tas iet lēnāk citam ātrāk, bet, ja vajadzība spiestu, tad to jau sen būtu izdarījis. Cita ir lieta, ka negribās vai ir labi kā ir, tad aizver muti un nečīksti, ka tiec apspiest, ka pret tevi izturās tik slikti un netaisnīgi.
Es mīlu šo zemi - tāpēc uzvilksim savus tautas tērpus un nodziedāsim kādu skaistu Latviešu tautasdziesmu!