|
[24 Dec 2019|08:38pm] |
Tā kā interesantu lasāmvielu ir grūti atrast, atzīmēšu interesantāko nonfiction, ko esmu lasījis pēdējā desmitgadē.
1. Debt: The First 5,000 Years (David Graeber, 2011)
Pati erudītākā grāmata, kuru līdz šim esmu lasījis – kā vispār domāt par parādiem (var sākt, piemēram, filoloģiski, kā Nīče – ka merkantilas transakcijas ir vainas apziņas pamatā, c.f. guilt (n.) Old English gylt "crime, sin, moral defect, failure of duty," of unknown origin, though some suspect a connection to Old English gieldan "to pay for, debt").
Lai gan grāmata rakstīta kā reakcija uz krīzi, tajā ir gan "zināšanu arheoloģija", gan radikāls politisks vēstījums, kā arī simtiem it kā nesaistītu pastāstu, kas savijas vienotā naratīvā – vai zinājāt, ka konkistadori bija līdz ausīm parādos?
2. Slouching Towards Bethlehem (Joan Didion, 1968)
Tas, kas Rietumu krastā notika "mīlestības vasaras" laikā, pēc Didionas, bija ne vairāk, ne mazāk, kā sabiedrības iziršana pa vīlēm – un šī trauslā pelīte žurnāliste tika klāt visiem izsitējiem, narkomāniem, bomžiem, bērniem bez mājām, kultu vadoņiem un vienkārši iznireļiem, kas tolaik plūda uz Sanfrancisko. Grāmatas nosaukuma eseja, starp citu, parāda arī to, par ko mums jau sen bija aizdomas: ka jaunajās, ideālajās, vienlīdzīgajās sabiedrībās, tāpat kā pie mums, sievietes tika subordinētas ne mazākā, tak patiesībā vēl lielākā mērā, nekā iepriekš.
Bet arī citas esejas, tās, kas pilnībā vērstas uz iekšu, šai autorei ir izdevušās lieliski (Didiona, piemēram, bija apsēsta ar dambjiem, kā viņai – un, iespējams, viņas terapeitei – likās, tāpēc, ka visa dambju cauruļu un svārstu mašinērija saistās ar kontroli, un mēs jau zinām, ar kuru psihes daļu saistās apeironais okeāns).
3. Eros the Bittersweet (Anne Carson, 1986)
Viena no grāmatām, par kuru arī pēc pārlasīšanas nespēju neko jēdzīgu pateikt: mēģinājums konceptualizēt Erotu (mīlestību) kā trūkumu, Sapfo 31. fragmenta triangulārās erotikas analīze, vārdu erotisko saskares punktu, the glamour of the grammata izpēte. Nav ne jausmas, kāda galu galā ir šīs grāmatas tēma, taču pēc tās izlasīšanas un pārlasīšanas esmu kļuvis par drusciņ citu cilvēku.
4. The New Journalism (Tom Wolfe and E. W. Johnson. (eds.), 1972)
Cik saprotu, ārzemēs tas ir standarta žurnālistikas teksts, bet pa to īso laiku, kad domāju, ka mans introvertais niekkalbis es kļūs par žurnālistu, šī bija ļoti iedrošinoša un šaušalīgi smieklīga grāmata, kas paplašināja manu izpratni par to, kas var būt žurnālistiki teksti. Tajā atklāju Teriju Saternu – viņš piedalījās Dr. Strangelove scenārija rakstīšanā, šeit grāmatā neiekļautā "reportāža" par nūjas virpināšanas čempionātu ASV dienvidu štatos – garantēju, ka apsmiesieties: http://reprints.longform.org/twirling-at-ole-miss
5. Somebody with a Little Hammer (Mary Gaitskill)
Jau biju reklamējis šo grāmatu, baigi neatkārtošos. Man ir grūti definēt attiecības ar pretējo dzimumu, un es bieži šaubos, ko var vai nevar atļauties (un arvien biežāk es saprotu, ka šajā ziņā esmu vairākkārtīgi sapisies). Tad nu Geitskila ir, un es nebaidos šī vārda, dzīves gudra kundze, kura ir spējusi šajā politikas vienādojumā ielikt atpakaļ emocijas, kas (naids ir izņēmums) no šāda tipa diskusijām nez kāpēc tiek vienkārši aizslaucītas.
Ārpus saraksta palika Krodera autobiogrāfija, Didionas The White Album, If Trees Could Talk u.c. grāmatas, sorry, man apnika rakstīt.
Un tagad jūsu kārta, es ļoti priecāšos par interesantu dokumentālo prozu, it sevišķi tādu, kas attiecas uz Latviju vai vismaz mūsu reģionu.
|
|
7 (43.8%)