Vakardiena. Sirdī nedaudz iedur. Sirdī, kur mīt tukšums. Nē, ne uz visu. Tukšums uz svešajām sejām. Uz trulumu. Uz savām salīdzinoši nesen auklētajām un mākslīgi uzaudzētajām jūtām. Bet dur. Tik un tā dur, par spīti visam. Dur mans egoisms.
Ir tik grūti pieņemt pārmaiņas. Ne visas - tikai tās, kas liek atkāpties no kādām konkrētām pagātnes pozīcijām. Svarīgām pozīcijām. Toreiz man svarīgām. Kas uztur un baro manu egoismu? Patmīlība. Arī tā dur. Patmīlība ārda manu sirdi, un sirdsbalss neklusē. Tā nav labi, bet tā tas šobrīd ir.
Aizvien domas pie vakardienas. Stafetes nodošana man nekad nav padevusies. Ne fizkultūras stundās, ne dzīvē. Ir grūti nodot tālāk to, pie kā reiz strādāts, pie kā reiz pierasts. Atvadīšanās - tā man nekad nav padevusies. Labāk aiziet neatvadoties. Pazust, neko nepasakot. Nodedzināt tiltus? Varbūt, bet tikai uzmanīgi. Tilti mūs vieno. Vieno mani ar citiem. Ar pasauli. Ar svešajām sejām. Ar tuvajām un pazīstamajām - tur tiltus nevajag. Tur viss ir pa īstam. Tur viss ir daudz vienkāršāk.
Vakardiena. Vēl viens tilts, kas prasās pēc nodedzināšanas. Vilcinos. Ja nu vēl noder? Bet dur. Un cik tad ilgi durs? Sirds jau sen citur, bet enkuri vēl nav uzvilkti.
Sirdsbalss neklusē. Tā runā. Un runā daudz.
Vai melo?