Var mest kauliņus klusā cerībā, ka tev kritīs vairāk punktu nekā citiem, un var spēlēt šahu, kur nejaušību nav nemaz, kur nekas nav slēpts un nākotnes notikumi ir tikai tavās paša rokās. Tās ir galējās spēles un galējās dzīves, kuras negadās nekad. Dzīvē vienmēr savu vārdu saka liktenīga nejaušība. Var pacietīgi gaidīt, kamēr lielā laime pati iekritīs rokās, bet var domāt un cīnīties, paredzēt un gatavoties.
Jau pilnveidojot dažas kauliņu spēles, parādās taktikas vai stratēģijas iespējas. [...] Tā bieži notiek arī dzīvē: liktenis tev kaut ko izsniedz, un tu saskaņā ar savu guvumu izvēlies, kā virzīt figūras.
Tu vari būt piesardzīgs un izvietot figūras tā, lai būtu gatavs visiem likteņa triecieniem, reizēm upurējot ātras uzvaras iespējas. Tu virzies uz mērķi droši un pārliecināti, bet lēni. Avantūristi, kas izvieto figūras, cerot uz likteņa dāvanu, gan var tevi apsteigt, ja vien nenolauzīs kaklu. Un katram dzīvē nākas spēlēt kā pesimistam, ja stāvoklis stabils, dzīve mierīga, un, galvenais, ir izvairīties no satricinājumiem un nezaudēt zīli rokā reizēm kā ārprātīgam optimistam, kad stāvoklis kritisks un tikai likteņa sasniegta veiksme var dot medni kokā, bet kura gals vienalga klāt.
Un tad nāk kāršu spēles, kuras dzīvi atgādina vēl vairāk. Vispirms trīsas, gaidot, ko gan liktenis tev sagatavojis šoreiz. Tad prātošana, kā gan varētu vislabāk izmantot to, kas tev dots. Tad mēģinājums izprast, kas gan ir iedots citiem. Tu mēģini to saprast, vērojot, kā viņi spēlē, kā izturas. Un ja tu nolem, ka pretinieks ir vājāks par tevi, tad mēģini to pieveikt ar spēku un prasmi, bet ja tev liekas, ka viņš ir stiprāks, tad vai nu centies iespējami mazināt zaudējumus jeb arī blefo, izlikdamies, ka tev ir kaut kas tāds, kā tev patiesībā nemaz nav. Varbūt, ka notic? Un daudzās spēlēs tev ir iespēja vēlreiz atdot sevi likteņa rokās, ziedojot to, kas tev jau ir, cerībā saņemt kaut ko labāku.
Spēle ir cilvēka dabā. Un ja kāds jums saka, ka viņš nespēlē nekad, tad pajautājiet viņam, vai viņš nekad nemīlējas bez prezervatīva, vai nekad neiet uz mežu sēņot, nesapotējies pret ērcēm, vai braucot ar mašīnu, nekad nav pārsniedzis ātrumu cerībā, ka gan jau kāds pamirkšķinās, ja aiz stūra stāv policists? Mēs esam spiesti spēlēt spēles visu mūžu, vienalga, vai mēs to gribam vai negribam, vai mēs to pamanām vai nepamanām.
Ja kādam īstā dzīves nasta liekas par smagu, viņš pievēršas spēlei, un var tur risināt visas tās pašas problēmas, tikai kompaktāk, izjust visas tās pašas emocijas, tikai mazākā mērogā, dzīvot tādu pašu dzīvi, tikai miniatūrā. Un ja šī minidzīve nav izdevusies, tur jau stāv dalītājs un dala kārtis nākamajai spēlei. Šī varētu būt vienīgā būtiskā atšķirība starp dzīvi un spēli. Liktenis nepārdala kārtis nākamajai partijai. Bet, ja mēs ticam, ka dvēsele pēc nāves iemiesojas citā ķermenī, arī šī atšķirība izgaist.