Mīļo, Pēr. Man ir aizdoma, ka šobrīd abi esam iespītējušies. Sev. Otram. Varbūt, lai pievērstu uzmanību. Varbūt, lai kaut ko pierādītu. Atzīsti, nedaudz muļķīga ir šī klīrēšanās. Bet varbūt nekas nav tā, kā izskatās šobrīd no malas. Un lai. Lai ir, kā būdams. Vismaz grāmatu izlasīšu. Un pagulēšu. Bet domas tik un tā tik pie Tevis vien, pie Tevis vien lido. Kā apburtas. Šķiet, tās ir labi iegaumējušas ceļu - nedz atļauju prasa, nedz padoma. Pie Tevis vien manas domas skrien, kamēr pati baudu karstu tēju un kā drupačas uzlasu burtu pēc burta. Mīļo, Pēr! Kā Tu šodien jūties? |
Nē, mēs nespītējam. Tu esi pazudis. Vai Tu mani jūti? Pēr, vai Tu esi kaut rindu reiz saņēmis no Solveigas? Vai kaut vienu sapni esi paņēmis sev līdzi tālumā? Vai drīkstu Tev teikt to, ko saku? Vai nebūs par daudz? Vai varbūt par maz? Kur ir tā robeža? Kā lai rodu atbildes, ja Tu klusē? Nāc atpakaļ, vai dzirdi? Mani pirksti Tevi gaida. Mana sirdsbalss čukst. |