Šķiroties Tu teici, lai ikreiz, kad man sametas skumji, aizdedzu sveci, pagatavoju mūsu tēju un domāju par Tevi. Iespējams, ka tobrīd to pašu darīsi arī Tu. Svece man deg visu dienu. Tējas krūzes mijas bez mitas. Un domas. Tās vienkārši nespēj būt citur. Pie Tevis vien. Pie Tevis vien. Kā savvaļas zirgi tās nepakļaujas ārējiem trokšņiem. Pie Tevis vien. Kāpēc? Varbūt tāpēc, lai nenokavētu to mirkli, kad uz brīdi arī Tu piesēdīsi, aizdegsi sveci, iemalkosi tēju un domāsi par mani.
Šķiroties Tu teici, lai rakstu. Lai esmu Solveiga. Bet es negribu, lai esi Pērs Gints, kaut šis tēls esot katrā no mums. Arī manī. Es negribu Tevi mūžīgi gaidīt. Es vēlos Tevi te, sev blakus. Bet Tu esi tur. Tālumā. Labi, būšu Tava Solveiga. Skumju un smagu lomu esi man iedalījis. Saki, lai rakstu. Lai neturu sevī. Labi. Rakstu. Un gaidu, kad noslēgsies šis aplis.
"Jāiestāda tas sīpoliņš zemē", saka Solveiga. "...,jo tas dievišķais pirmsākums, tas sīpoliņš, katrā cilvēkā ir." paskaidro Māra Zālīte.
Tagad padomāšu par astēm.