|
1. Mar 2004|21:17 |
Mēs ienīstam sāpes, it īpaši, ja redzam tās cilvēkos, kurus mīlam..
Mūsu sāpes nereti izraisa citi cilvēki. Taču tieši šādas sāpes bieži vien ļoti veiksmīgi atklāj un parāda, kas ir mūsu pašu sirdīs..
Mīlestība, žēlsirdība, līdzjūtība, dusmas, nenovīdība, lepnums un skaudība var būt klusi paslēpušies mūsu sirdīs līdz kamēr tos neatdzīvina kādi negaidīti apstākļi..
Sirds stiprums un vājums neatklājas tad, kad mums viss iet no rokas, bet gan tad, kad ciešanas un sāpes pārbauda mūsu raksturu..
Vecumam tuvojoties, apkārtējie cilvēki aizvien mazāk meklē mūsu palīdzību un padomu. Mūsu ķermeņi aizvien vairāk nolietojas. Maz pamazām tie pavisam padodas vecuma priekšā..
Neviens labprātīgi neizvēlētos sāpes un ciešanas..
Taču arī tad, kad mūsu izvēle netiek prasīta un mēs tiekam nostādīti lielu pārbaudījumu priekšā, mums ir atrodams kāds mierinājums un ieguvums. Jo ciešanas un bēdas satuvina cilvēkus..
Kad notiek kādas lielas traģēdijas vai negadījumi, mēs pēkšņi apjaušam paši savas dzīvības trauslumu un saprotam, ka cilvēki ir daudz svarīgāki par lietām. Mēs atceramies, ka esam viens otram vajadzīgi..
SĀPES fiziskas, vai morālas, vai garīgas, ir nepatīkama vienmēr lieta.. Bet te radās jautājums, vispārējs... kāda ir tā starpība, starp to garīgo, morālo.. kad kuru lietot..? |
|