|
|
|
Augusts 16., 2015
21:07 - Koordinātu sistēmas
"Vecpilsēta sūkā dibenu."
"Tā arī viss beidzas."
/P. Koelju/ cienīgas atziņas.
Pārsteigums un labsajūta, ko ieguvu kādā pamatskolas ģeometrijas stundā, uzzinot, ka pastāv tāds elements kā ceļš un šī ceļa vērtība var būt nulle (atšķirībā no attāluma), šķiet, ir ļoti klātesoša aizvien, un ļoti iespējams, ka šī sajūta, kas sevī ietver viengabalainību un pabeigtību, ir bijusi būtiskāka nekā spēju apzināties, jo ikdienas domu plūsmā gana bieži gadās nonākt tajā pašā matemātikas kabinetā ar to pašu atklāsmes jeb nu jau atcerēšanās prieku.
|
Novembris 24., 2014
17:05
Nonākt cita cilvēka absurda laukā ir patiešām neciešami. Tajā brīdī, kad uz izteikumiem un norādījumiem saņemtajās atbildēs ir viss ad hominem spektrs, persona atļaujas melot, apzinoties (protams, pieņemot, ka viņa vispār kaut ko apzinās) melu bezjēdzību, nevēlas ne dzirdēt, ne arī attālināt savu skatupunktu no ar sevi peblīvētā ego, sabrūk jebkādi ideāli un apziņā iezogas gandrīz nepārvarama bezspēcība, grimstot šādas idiotisma esences okeānos.
Un gribas ņemt rokās Jāzepu un iesist Rainim pa seju par visām tām muļķībām - pirms ļaunu ņemt, lai viņš paskatās, kas notiek ārā, kur idioti, kuri nekad mūžā neiedomāsies apzināties savu idiotismu, masveidā kultivē kaut kādus telvīzijā noklausītus absolūtos priekšstatus par lietām, kas viņiem ir svešas un nesaprotamas, un vēl beigās piemin: "Cik Jums skolā bija literatūrā? Nu gan Jūs kā Puškins...paskatīsimies, ko ta' esat te sadzejojis (..) Nē, nu, jaunekli...Es domāju, ka Jūs būsiet normāls latvietis. Bet ja jau šitā..."
Priekš kam te vispār Puškins, ko?
Tas viss tomēr reizē atgriež kaut kādu patīkamu izjūtu par visa pastāvošā veltīgumu un atraisa žēlumu, kas palēnām aizpilda iedragātās šķautnes.
|
Maijs 3., 2014
20:59 - spiets
"Spieta īpašnieks zaudē īpašuma tiesību uz aizlidojošo spietu, ja viņš tam neseko un 24 stundu laikā pēc spieta nomešanās nepieteic savas tiesības personai, kas spietu saņēmusi vai pārzina zemi, uz kuras spiets nometies."
Pļavas vidū, uz smilgās ieauguša akmens, kura pelēkā mugura pieredzējusi neskaitāmus saules glāstus un skudru zīdainos pieskārienus, sēž biškopis un cieši veras putnu dziesmām piesātinātajā zilgmē, gaidot brīdi, kad virs egļu galotnēm pļavas otrā galā parādīsies melnu punktiņu skanīgā zunēšana.
Katrā elpas vilcienā ieplūst aizgājušo vasaru smagais gaiss, un biškopis skumst.
|
Aprīlis 26., 2014
08:03 - visnežēlīgākais mēnesis
О, эфемерность! О, самое бессильное и позорное время в жизни моего народа - время от рассвета до открытия магазинов! /Veņička/
Un tad mēs attopamies nekad nebijušu atmosfēru gaisotnēs, kas jau ilgi gailējušas zem vistu krūtīm. Tādos brīžos saule vairs nešķiet tik banāla, un visas pasaules bēdas ir tik pašsaprotamas. Katrā ziņā, jo vairāk Jūs lasāt, jo vairāk Jūs saprotat savu pazemību sevis priekšā, un pats galvenais, savu pazemību dzīvei. Pacietību, dārgie biedri, tikai pacietību.
|
Janvāris 31., 2014
20:33 - kapu kalniņš
ir pienākusi pietura "bērnu slimnīca", un ir jākāpj ārā. tur veca sieviete ar skuju vainagu arī nonākusi līdz ārdurvīm. mums uz vienu pusi. bet man nav puķu un viņa to nenojauš līdz pat punktam b, kur mēs tiekamies daudz tiešāk un skaidrāk.
"vai jūs man nepateiktu, kur šeit ir kapi?"
"es arī eju. jūs uz bērēm?"
"jā."
"es arī."
"uz elzas tantes, ja?"
un te es apmulstu, jo nezinu, kā sauca tanti. tante. viņa bija tante. bet es paņemu viņas smago vainagu un nesu līdz kapličai, kas ceļa galā, kur mūs gaida mācītājs melnā.
|
Decembris 20., 2013
22:53
tas nu gan ir patiesi lieliski. kādu dienu tu sēdi un skaties ārā pa logu uz visādiem mirdzošiem mēsliem, uz dzelzceļa sliedēm, vagoniem paliktiem zem krāsainām ripām un nesaproti, kā visi tie citi ar tādām pašām sejām kā tev vēl nav sajukuši prātā. uz pleca nosēžas balodis, bez dispičera atļaujas pakakā un klusiņām dodas savās pusnakts gaitās. lūk, tas ir vienīgais veids, mani dārgie. tas ir vienīgais veids, kā saglabāt skaidru galvu un sapņot par apziņas stāvokļiem, kurus no visām pusēm nenokauj pārgudri bandinieki, ieslodzīti bezatbildīgos diskursos, konceptos, apvāršņu lokos. tik nenormāli ilgs laiks pagājis kopš pēdējās reizes, ka vislabāk būtu iekāpt kādā pamestā autobusā, lai netraucētu sevi, nopirktu biļeti un pulkstenī laiku nomainītu uz vienpadsmitiem nulle divām. visi atskaites punkti noslīkuši imaginārā alkoholā, žēl jau tos mazos, bet tomēr labāk nekā atstāt šosejas malā bez maizes un piena, cerēt, ka kāds apžēlosies, ietīs mitrajā salvetē, noliks pie durvīm ar zīmīti: lūdzu, nekad tā vairs nedariet. tāpēc ir patīkami zināt, ka zaļo plastalīna pikuci vienmēr vajag pasildīt jaukā radiatoru kompānijā; tur viņu pabaros, ieguldīs zem sedziņas, nospēlēs maršu un pašās beigās atdos sev atpakaļ kā dāvanu ziemassvētkos.
/Žiljēns de Marko/ "Les Cheveux des Femmes Arabes" (1963)
|
Jūnijs 22., 2013
13:54 - skurstenis
uz kaimiņmājas jumta auklēju kaijas mazuli, kurš nu jau izaudzis gana liels, lai vēdinātu spārnus un censtos darīt tāpat kā viņa priekšteči. un tad nāks ziema, kaiju ģimene mainīs savas mājas, un man vairs nebūs ko auklēt. tad izkāršu savu silto mēli un krāšu sniegpārslu īsos mūžus.
onkulis, kas dzīvo pretējā dzīvoklī, vienmēr ģērbies uzvalkā.
|
Janvāris 26., 2013
00:50 - depresīvā pilsēta
kuras mūros snauž tupums un nogurums no spiedoša tukšuma. nepārtrauktas analīzes un nākamā soļa plānošanas rezultātā telefons kļuvis par cilvēku pasaules neveiksmīgāko aizvietotāju. ieslēdzas pārprastas sarunas, un īsziņas prātu sadragā līdz tādai nemaņai, ka atliek vienīgi bezmērķīgi aizmigt, lai atkal kādā sapnī pamostos pļavā vai blakus balodim ar smēķi zobos dzeltenā traktorā. nezinu, kur viņi visi pazuduši, jo vairs tik bieži nesatieku. gan jau, ka sasēduši lielajos, zilajos autobusos vizinās pa aizvemtajām ziemas ielām un dusmīgi blenž vecu onkuļu blāvajās sejās. žēl viņus. aicināju ciemos - tēju iedzert, papurpināt. bet viņi nanāk. zvana un izliekas, ka netiek vairs ārā, ka durvis pieputinātas, sniegs pāri galvai. nav vairs man baložu dzeltenos traktoros, arī īsta sniega nav. tikai liels mudžeklis, kurā bezvadu karaļi iemudžina savus mūžīgos pasaules principus, cerot, ka kāds nejauši viņus savienos ar saprotošu skatienu apveltītiem gliemežiem, kas pašlaik taču guļ ziemas miegu.
lēni nojaušu, ka ikgadējais asociālā janvāra murgs tuvojas izskaņai. smagnējai. pārāk.
|
Oktobris 23., 2012
21:48
un viens ikgadējais rudens solis ir pasperts. nē, drīzāk jau negaidot pagrūsts, lai atkal ieveltos tajā pašā peļķē, kur vienmēr.
pretīgi lipīgas šķavas, sliktas filmas, un vispārējs apziņas trulums. un visam klāt vēl spoguļa čīkstīgās atbalsis sagrautā attēlā.
varbūt vienkārši pamatīgs alkohola trūkums.
|
Septembris 15., 2012
23:25
joy division nav skanējis sen, un vēl senāk tas nav skanējis tik neiedomājami lieliski. tukšums lēnām piebriest un kļūst par bezgalīgi lielu murkškuli, kurā paslēpt pašam savu aptraipīto purnu. taču aiz tā mākoņa ceļas gaismekļu torņi un automašīnu rūkoņas piesātinātas vārtrūmes, kas mierīgi sarunājas ar visiem tiem jumtiem un aizsmakušajiem dūmvadiem, uz kuriem nekad vairs nebūšu bijis. un lai.
|
Septembris 9., 2012
07:41 - arlekīns manā aiztelpā
ak, vai. ak, vai.
sen nebiju turējis sevī smaidu tik ilgi - no centra līdz miegam.
ai, lieliskā diena, ko atcerēties un piezīmēt sava degungala galotnē.
un, ziniet, nekad nebiju vicinājis dūres meitenes dēļ (pavisam nopietni). te taču vesels eps sanāktu, ko nākamām paaudzēm spriedelēt.
lai cik nekulturāli un stulbi tas liktos, bet tā ir lieta. tu saproti? teksts "pats vainīgs, pats uzprasījies" sarauj vēderu krampjos, un tu smejies un nesaproti, vai tas pidarass joko vai nē. un tad viņš iezveļ tev ar kāju pa celi. un tad viss paliek vēl smieklīgāk. un tu saproti, ka ir tik jokaini. esmu saticis gan pagalma čaļus, un puišus no stacijas, arī lielpilsētas neaudzinātos pacakus. bet neviens. haha. neviens normāls puika tev nemēģinās iebakstīt savu pretīgo kāju kaut kur pa celi.
asinis uz kreisās un arī uz labās dūres. tas labi. vismaz kaut kas. pavisam nedaudz. bet vismaz sajūties dzīvs. un plaušās ieplūst rīts, gaisma, kuras ēnās vairs nespēsi slēpties. tās piepildās ar to dvaku, kas divus gadus jau zem zemes kā snauž. lai dus, kas nomiris. un lai mostas visas pasaules pamestie odiseji, lai mutuļo viņu atmiņās mērcētie skābekļa graudi. mēs vismaz nebaidāmies mākoņu masas, mēs aptveram visu no gala līdz sākumam, to visu, kas nemanīts snaudis tev blakus.
un cilvēka pretīgumam nav robežu. o, nav. tomēr sinusoīda darbojas. pārāk labi tā darbojas.
apziņa, ka viss ir bijis patiesi. tā apziņa glābj no nīcības. un viss ir bijis patiešām skaisti. lai dus, kas nomiris.
http://www.youtube.com/watch?v=rzy2wZSg5ZM
|
Septembris 6., 2012
22:24
milzu teksta blāķi nomaina balts pleķis. un tu saproti, ka tik ilgi, līdz vien mākoņu pūkainās kontūras un skābekļa piesātinātās masas plūdīs manās plaušās, nepārtraukti jutīšu to, ko sajust nav iespējams. nepārtraukti. un tieši tik ilgi taču cilvēks dzīvo. dzīvo un ēd mākoņu formīgās miesas, lai aizvien uzturētu nebeidzamo skābekļa straumi. (ak vai, tā filma taču ir vēl izcilāka, nekā šķita) un mākoņu ir neizsakāmi daudz.
tieši mākoņi un gliemeži ir tie, kas tev pavēstīs visu to, ko tu nekad vairs neuzzināsi. tikai klausies. un, sēžoties savā mākulī, atceries par visiem tiem kaķiem un arī suņiem tu atceries, pielūko, lai viņi nekāpj uz gliemežiem. un tad jau viss būs kārtībā. viss būs kārtībā tik ilgi, kamēr katram cilvēkiem būs pa baltpūku mākonim.
akh.
|
Jūnijs 29., 2012
00:50
klausieties gliemežu stāstos. viņi no visiem vislabāk zina, kam par godu, un zina, ka ne sev.
un, pieskaroties plašumam, atkal ir tā nojauta par to, kas ir miers. ka tāda gandrīz nemaz nav, zina ne jau tikai gliemeži, tomēr tieši viņi vislabāk pastāstīs, ka tāds ir.
paradžanova Цвет граната (1968) iznīcina absurdo slēpšanos un neauglīgi nevajadzīgās ironijas plīvurus, aiz kuriem tverties mulsuma mirkļos. lūk, tā ir kino poēzija, kas dara mierīgu cilvēku, lai atkal modinātu cilvēku. skaisti.
|
Jūnijs 18., 2012
02:45
ak, vai.
bailes no sevis nemanāmi kļuvušas tik bezgalīgi lielas, ka grūti saprast, kad un cik tālu cilvēks vispār ir pats cilvēks. iesprostojums bez bebriem nav tik cēls kā nosprostojums ar bebriem. un paši bebri ir tieši tik cēli, cik pats aizsprostojums. tomēr bebri jau nav nekādi baloži. viņi zina, cik tālu ir baloži un zina, ka tas nemaz nav tālu. bet tālu pretējā virzienā viņi arī nezina. kā jau visi. nezina tieši tik daudz, cik nezina visi citi. tā nu atliek sēdēt ar tiem pašiem bebriem un baložiem, nezinot to, cik tālu mēs katrs esam kāds no viņiem un neesam kāds no mums. sēžam un atvainojamies viens otram, neko nesakām, un sēžam un atvainojamies viens otram. tad sēžam un nesakām un ceļamies un atvainojamies viens otram, neko nesakām. tad klusējam un neko nesakām. un mirklī, kad mēs atvainojamies viens otram bez šaubām ļoti pieklājīgi un jūtamies tik cēli, cik cēls ir jūsu bebru sprosts, nav ne baložu, ne arī pašu berbru.
lūk, tas jau ir apjukums. liels, liels apjukums, kas vairs nav ne cēls, ne arī pasēdēt tādā kāds spētu. bet gan jau kādā rūtainā mākulī sakāpuši mani biedri un kuģo pa zeltainām pļavām. skatās uz leju un gaida, kad pašas pļavas sāks ziedēt un govis dzīvos baložu spalvās, un bebri tur lidos pār govīm, un govis kāps torņos, lai zvanītu rītu.
|
Februāris 5., 2012
14:23
saprotams, ka visām asociālajām aktivitātēm ar filmām, alu, vāļāšanos mīkstajā saulītē un pilnīgu nekā nedomāšanu reiz pienāk gals. tomēr kas to būtu gaidījis, ka tikai pēc pāris stundu lielpilsētas gaisa ēšanas draudzēšos ar cilvēkiem labākajā rīgas nočņikā un došos ciemos pie krieviem, kas lai arī jauki un dzēruši tomēr pamanās man acī iebakstīt savu aprobežoto nenacionālismu, jo cilvēks tik apjucis nemaz nevar būt nacionāls. pat nenojautu, ka bēdu ieleja tur ārā ir tik bezgalīgi skumja. vismaz pavizināšanās ar liftu, kas tikko kā no filmas izkāpis, patiešām arī beidzās kā filmā. policija, liftu serviss, mājas vecākais un kaimiņtante, kas visiem sūta gaisa bučiņas un baidās no dzērušā biedra, kas vienīgais no sprosta izmucis un tantei sludina dieva neesamību.
ai, ai , ai. atliek vien atkal gaidīt nākamo sesiju. un ej nu saproti, vai tas ir alkohols, kas panīcinājis sakarīgu domāšanu vai vienkārši pārlieku liela bezinformācijas deva.
|
Janvāris 13., 2012
20:45
pavisam mierīgi. aiz loga veidojas kupenas, no jaunās televīzijas nāk džezīgas skaņas un pa telpu pludinās silts kēkss. šodienas draugi - trakie komunisti. tā, lūk, ir labi.
"Komunisti tur par nicināmu lietu slēpt savus uzskatus un nolūkus. Viņi atklāti pasaka, ka viņu mērķi sasniedzami, tikai ar varu gāžot visu līdzšinējo sabiedrisko iekārtu. Lai dreb valdošās šķiras Komunistiskās Revolūcijas priekšā. Proletariešiem nav tajā nekā ko zaudēt kā tikai savas važas. Bet iegūs viņi visu pasauli."
|
Decembris 15., 2011
02:01
hā. ahā.
flomīši un laba mūziciņa. jokaini nepiepildītas ilgas, negaidītas sakritības un gluži vienkārši laiks, kas paspēj būt visam par māsu glabātāju.
roboti un kvadrātlietas reiz jūs apēdīs, piegānīs skapi un pēcāk arī mīļāko mīksto mantiņu piesavinās visnotaļ delikātā veidā. apēdīs, apēdīs, neticiet.
|
Novembris 14., 2011
23:35
kaut kā jauki, re. aiz loga spulgo tumsa, vinampā plosās džoplina un uz galda stāv šņabis, reņģmaizītes un freids. domas plosās ap galvu, ārda, bumbo, spridzina, bet kopā ir miers. kaķa pienaini pelēkās spalvas iznēsātas pa ielām silda cilvēkus, kas paši reiz kažokā ietinušies skraidījuši pa ielām un slēpušies no savām mājām, tās tomēr atraduši un nu nezina, kā būt tālāk. un nevajag jau nemaz zināt. pietiek atslēgt luksoforus savā pagalmā, lai redzētu, kā kaimiņi šūpojas vienā ritmā ar baložiem sasēdušiem uz šķūnīšu jumtiem, klausās visādās skaņās un gremdējas ar spirtu piesūcinātās atmiņās. tie paši baloži, kas dzima tavos skaistākajos sapņos, tie paši baloži šogad būs projām. arī man tā reiz patiktu.
un vēl pa piecdesmit, lai vecais nelietis mūs pazītu vēl labāk.
|
Novembris 11., 2011
09:40
jau sen kā biju aizmirsis, cik lieliski un reizē nepieciešami ir pamosties joy division skaņās. pat vēl labāk kā ar satī gimnopēdijām vai padomju himnu sarkanarmijas kora izpildījumā. jauki uz visu dienu.
sniegs, sniegs, nāc nu ātrāk, es gribu tevi šķūrēt, brist pa milzu kupenām un ļaunoties par to, ka salst. paņem arī sauli, lai varu žilbināties. reizēm smieklīgi, cik ļoti cilvēki sevī iemājina gadalaikus. bet citādāk jau laikam nemaz nevar.
|
Novembris 4., 2011
14:05
jo sliktāku alkoholu dzeru, jo mazāka pohu sajūta. parasti divroku alus nozīmēja iznīcinātu nākamo dienu, ideja par dionīsa kāzu kokteiļa pludināšanu sevī vispār šķiet pašnāvība jau pašā tās mītiskajā sākotnē. un te, manuprāt, paveras plašs eksperimentālās pētniecības lauks visiem, kas jelkādā ziņā jūtas garlaikoti pelēcības nomāktajā ikdienā. jo saprotiet paši - dzert tāpat vien, dzert, lai būtu piedzēries - tā nav nekāda māksla, to katrs pagalma zēns zina darīt. bet kādas bezgalīgas patiesības iespējas, kāda nenotverta transcendence te mīt.
un vispār, katram ar pretenziju uz kaut mazāko inteliģences izpausmi ir jāzina debesu kokteiļa noslēpums.
dionīsa kāzas: ņemam skaistāko glāzi, kas atrodama, ielejam agdamu (to, kas plastmasas pudelē, jo tas viennozīmīgi ir kvalitatīvāks par to, kas stikla) un pievienojam šampanieti (ne vājāku kā 9%). 1/2+1/2. nekādā gadījumā nemaisam. tas, ka visiem komponentiem ir jābūt maksimāli atvēsinātiem, ir pašsaprotami.
dejiet savas dievišķības valgos sapinušās dvēseles, neziniet ne prieku, ne bēdu.
|
|
|