|
|
|
Oktobris 14., 2011
16:26
sāpošā seja ar tumši sārtu zilumu zem piepampušās acs, paskatoties spogulī, tā vien sauc pēc dzīvesveida pārdomāšanas. jebkāda laika un telpas nesavietojamība. kur paliek tas viss, kas slīcināts alkoholā? notikumi, vārdi, nolūki. tikai raudoši tramvaji, nejauši pieskārieni un miegainas stundas kavējas apziņas apvāršņos. es neticu, ka nav. un nestāstiet, ka ir.
bet sūds ar visu. citādāk jau nemaz nevar.
iespējams, labākās skaņas, ko klausīties nākamjā rītā:
http://www.youtube.com/watch?v=QgCSuPtuqwg
|
Oktobris 8., 2011
14:58
lomkas no alkohola tikko jaušamas esamības vai gluži otrādi - no neesamības. pārāk ilgi diena velkas, stundas kaut kur pazudušas, pat kola vairs nepalīdz. varbūt mājās vienkārši ir auksti un es patiešām esmu nejēgā stulbs. lai nu kā, akadēmisks grāds dzērniecībā un alkoholoģijā man pienākas pēc likuma. kakas.
http://www.youtube.com/watch?v=3TbojTuQ5RM&feature=related
|
Septembris 25., 2011
19:05
dīvainā kārtā arī pasākums, kur joy division tiek nelietīgi nomainīts pret šampen šouvers, var izvērsties nudien jauks.
un sargiet internetu no dzērušiem cilvēkiem, sargiet pasauli no varavīksnes gliemjiem, kas tā vien tīko apēst visus zušus manā ciemā, lai jau atkal dotos mazo degunradžu medībās. tie ir vieni vareni gliemji. tie spīd un, pūkainās pēdiņas kratīdami, ierāpjas manā matu cirtā, kur pārlieku sašķobītā dialektā risina sarunas par šī vakara dzejas poētiku. ļoti interesanti gliemji, jā gan.
http://www.youtube.com/watch?v=ihCbVT637aM&feature=related
|
Septembris 18., 2011
06:40
dzejas dienas un skaņu mežs pavisam noteikti kaut kādā ziņā attaisno dzīvi lielpilsētā.
šķiet, ka šodien visi maziņie gulēja piektdienas pohu. un labi, ka tā, jo otrā diena skanēja patiešām fantastiski, protams, ja atskaita visus noiza šturmētājus (nudien nesaprotu, cik jokainam jābūt, lai to klausītos). pēc pirmspēdējās uzstāšanās, kas bija oscilātoru trokšņu, čella un elektriskās ģitāras, spēlētas ar vijoles lociņu, miegains savienojums, pulkstenis jau radīja krietnu tiesu pāri trijiem, kas nozīmēja, ka vairums cilvēku dosies uz savām siltajām gultām. un tā arī notika, radot vēl patīkamāku noskaņu. un tad wildbirds & peacedrums uzstāšanās ļoti iespējams bija enerģiskākais un patiesākais sniegums, ko jebkad biju redzējis uz skatuves. un tas viss vēl apvienojumā ar pirmās dienas mujuice un gangpol & mit rada izcili lielisku pasākumu.
šorīt migla izšķīdina virs pilsētas saceltos prožektorus, laternas un luksoforus. viss nenoteikti krāsainos laukumos. arī miegs turpat aizbēdzis.
http://www.youtube.com/watch?v=LPS7tKJNj9M
|
Septembris 17., 2011
03:03
uz tilta ir viens cilvēks. viss tilts ir vienam cilvēkam.
un meitene briesmīga auduma magoņsarkanā kleitā ar atkailinātu kreiso plecu, kura cenšas atdarināt reiz mtv videoklipos redzētās dāmas, tver visu klātesošo skatienus, lūdzot tikai vienu veltītu viņai. viņas mati tikko izmazgāti nesmaržo, tie krīt, kā nevajag un tāpēc visu laiku jākārto. bet meitene ir neatlaidīga. meitene sevi vairs neprot, meitene ir pārgalvīga. un man paliek meitenes žēl.
tā kā ar to vēl nepietiktu, lai tiktu mājās, jāsoļo cauri visai vecrīgai pilnīgi skaidrā. apkārt daudzbalsīgas sieviešu balsis samocītā angļu valodā stāsta par savām studiju gaitām un mājdzīvniekiem tiem, kurus tas šobrīd interesē vismazāk. un kāda sūda pēc man tas vispār būtu jāpamana? jo klausīties svešos cilvēkos ir bezgala interesanti.
uz tilta ir miers. uz tilta cilvēks ir viens.
hah. esmu vecs vai/un pārlieku iedomīgs.
|
Septembris 11., 2011
19:07
vispārīgas garlaicības iespējamība tiek izslēgta līdz ar agdama iepludināšanu organismā. lūk, jums atbilde, garā nogurušie un pilsētas smakas nomāktie ķermeņi.
vidzemes tirgus paviljons iznīcina jebkādu domāšanu, kas savienojumā ar agdamoviča jaunskungu veido jaunus horizontus. nē. pat horizonti ir par šauru, lai šis kautrais jaunskungs tur ietilptu. jauni bezdibeņi, jaunas starptelpu galaktikas, kurās tikai dionīsam labvēlīgie spēj iekļūt. cilvēks miskastēs meklē izsmēķus un tu domā "skat, skat. jau atkal viena mirusī dvēsele", bet kādas eksplozijas, kādi kari tiek izcīnīti, kāds bezlaika lidojums iestājas, kad pasaule vairs nav ar roku aizsniedzama. cilvēks ir zudis, lai radītu sevi no jauna.
protams, nākamā diena ir izmetama un der vienīgi miglainu atmiņu atasukšanai, lai kaut uz mirkli veldzētos nebūtības brīnišķā dvesmā.
|
Septembris 3., 2011
18:15
pēc alkohola pārpludinātas nakts visas maņas ir tik vienaldzīgi saasinātas, ka laika plūdums ir apstājies. tikai visaptveroša masa. garāmslīdošās sejas, vājprātīgās acis izvalbījušas, šķietami nejauši saskatās, lai jau nākamjā mirklī tikpat uzvaroši mestos jauna upura medībās. bet kas man gar jums. neveikli slāju saplēstajās biksēs, vairoties no sava atspulga veikalu skatlogos, un elpoju rīta aromāta buķeti, kas spītīgi laužas ārā no miesas. lai to visu padarītu vēl nožēlojamāku, resna krievu tante mani izgrūž no trolejbusa, jo viņa, redziet, ir par resnu, lai es varētu stāvēt priekšā durvīm. kuce.
smagi rīti ir domāti tam, lai cilvēks apstātos, lai cilvēks uz sava žūpības nogriežņa varētu ievilkt lielu iksu, tam pievelkot komiksa mākonīti, kurā rakstīts miau..miau. un tad viņā kaut kas nomirst, lai dzimtu jauna cerības zvaigzne.
|
Augusts 22., 2011
04:12
sarkans, oranžs, zaļš, mirkšķinu, sarkans.
eh. šķiet miega kungs mani pametis uz mūžiem; kā rezultātā arī prāts atkāpjas no savas pozīcijas. nu neko. pateicos, jo saprotu.
[ūpja skaņas, jo nemāku uzrakstīt].
|
Augusts 10., 2011
21:45
sēžu un klausos mūziciņas, spaidu, spaidu un skat, kāds vilinošs nosaukums.
acis lielas un mute vaļā. nē, ne jau tādēļ, ka izcila skaņa spiežas galvā, nepavisam ne. lohs tu esi, vot kas. un nesaprotu, varbūt tiešām sajukums atnācis. varbūt viss ir tikpat ļoti slimas fantāzijas sakombinēts kā sātans, kura izdzīšanā, šķiet, esmu sācis praktizēties, vai kā pokemoni, vai varbūt sūdi, kas staigā. nē, nē. te viss ir īsts.
bet tas ir ļoti veselīgi, ziniet. tas liek domāt. un ļauj atsegt kādu cilvēka nejēdzīgi slēpto virsotni.
jā. te ir tā mūziciņa, un tur ir daudz. http://www.youtube.com/watch?v=ZqsqleOp2IM
izskatās, ka iepatikusies iespēja piemēslot jūsu prātus ar miskasti. un arī taustiņus glāstīt ir jauki.
|
15:25
"...tas ved uz zemi laimīgo, un izrādās uz mājām."
piemiedzu acis un dziedu divpadsmitvalodīgās nebalsīs. bet tik skaisti dziedu - ej un raudi, cik skaisti.
ja autopilots aizved mājās arī no tālākām vietām, saproti, ka dzīvē esi sasniedzis zināmu krutuma pakāpi.
vienā momentā gan atnāca kaut kāda saprāta pazīme. jau griezos atpakaļ, jo uz galda taču vēl palika šņabis. dūša liela, un ziniet - principa jautājums. bet manas gadsimta uzstāšanās laikā atpakaļceļš jau bija kaut kur nozudis.
neskatoties uz visai nožēlojamo situāciju, mana pieklājība gan ir diezgan apsveicama, jo padomāju par visiem tiem nelaimīgajiem, kam ar mani vajadzētu dalīt vienoto gaisa telpu. stāvēju tamburā un prātoju, kāpēc trīsgraudnieka pēcgaršai pievienojies arī kaku aromāts. varbūt biju iekāpis kakā, varbūt nebiju, nezinu. varbūt onkulis, kas, šķiet, jutās tikpat pazudis kā es, bija iekāpis. nav nozīmes. tā nu es tur stāvu, skaitu kokus, kas plivinās pa debesīm, un sāku visu saprast. protams, par katru labsajūtu un saprašanu ir jāmaksā. atceros, ka pēc pāris veiskmīgi iepludinātiem dūmiem neko neatceros. kur es biju un ko darīju - to neuzdrīkstētos minēt pat pieredzējušākie zīlnieki. bet pāris atmiņu uzplaiksnījumi ir gana. varbūt nevajadzēja dzert tik daudz, varbūt nevajadzēja smēķēt lietas, varbūt nevajadzēja ēst jēlu gaļu, varbūt nevajadzēja redzēt lietas, kuras redzēju, varbūt nevajadzēja dzirdēt skaņas, kuras dzirdēju. saprotiet, no šādas izjūtu un domu buķetes cilvēkam nevar nepalikt slikti, tas būtu augstākajā mērā pretdabiski. izvēlos velnsviņuzin kādā pieturā ārā un ievēmu saujā. haha, domāsiet, kāpēc gan būtu jāvemj saujā. a tu pamēģini. un tad padomā vēlreiz. tieši tā, es arī nezinu. rīta aromāts meistarīgi tika uzlabots ar labu vēmekļu piedevu un pilsētas ainava papildināta ar maziem, sarkaniem gabaliņiem, kas īpaši mākslinieciski nu klāja perona raupjo segumu. bet kāda veiksme, tālumā aizlavījās trolejbuss, kas nozīmē, ka esmu glābts. nākamā pietura - rušonu iela. haha. nopietni? nu gan jūs mani, ziniet...
|
Augusts 6., 2011
21:21
nu ko, mazie. turpmākie septiņsimtpiecdesmit lai iet par tiem zaudētājiem, kas uzvarējuši, par tiem, kas savā muļķībā saprot, un par tiem, kas, reiz pie lūpām kļāvuši pasauli, citādi neprot.
bet, kas zina? varbūt tā arī jābūt. tikai es te pļurpinu, kad labāk ir klusēt.
|
Maijs 30., 2011
09:35
nesapratums.
esmu vēl te vai varbūt neesmu. jo vairāk domā, jo bezgalīgāk paliek. vēl mēnesi tā vārtīties savos destrukcijas dubļos un varētu sadalīties mazās, jaukās stikla bumbiņās vai vienkārši izgaist skaisti (gluži tāpat kā milzu vilciens tarkovska miglā, jā).
bet tā jau laikam nav interesanti. jāiet beidzot ārā iepludināt kādu malku pasaules savā organismā. viņa nav paredzēta šādiem antisociāliem pasākumiem.
|
Marts 24., 2011
16:55
ah. pamosties pavasarī ir tik neiedomājami lieliski.
un, ja jau pat daba nedara normāli, tad viss ir pareizi, tā vajag, jo kosmosam ir savi nodomi. un man patīk viņa nodomi. pat ļoti.
šodien viegli. šodien nemaz citādi nevar būt.
priecīgi.
|
Marts 11., 2011
15:40
pat šodien nedaudz saules ielauzās istabā. un istaba smaržo pēc mazdienām - laikam bērza darva necik daudz neatšķiras no vilcieniskās darvas, vismaz aromāts noteikti ne.
ir forši. nezinot gala staciju, pietiek nojaust virzienu, lai būtu priecīgi.
|
Februāris 27., 2011
20:20
sūds ar visu. es tomēr gribētu kā 18., pat nē, labāk 19. gadsimtā. nu tā. kā turgeņevam. lēnām un klusi. jūsmojot, atstājot vietu izgaiņātiem sapņiem un nojautām.
bez divučiem un nokavētiem autobusiem. bez nopūtām un nevajadzīgiem skaidrojumiem.
jauki. kaķis atkal guļ man uz kājām - beidzot saņēmos un nomainīju segas pārvalku. viņam patīk.
|
Februāris 26., 2011
22:03
netīšām pagatavoju gandrīz lieliskus makaronus. pats.
šodien ir silti.
skatos kā meitene pretējā mājā pie loga kar žalūzijas. viņa nezina, ka skatos. es neteikšu. viņa izkristu, ja teiktu. jo logs būtu vaļā. istabā snigtu. bet ir taču ziema. tad aizliegts būt vaļā. viņas ielā saule spīd tikai pa ceļam. žalūzijas nesilda.
aizvien silti.
pudele maksimas vīna. кино. jerofejevs. ha. izklausās, ka esmu izkāpis no jaunākās holivudas filmas. bet cilvēks nav domāts, lai gribētu ko vairāk.
vai tomēr.?
meitene pielika žalūzijas. viņa nezina, ka skatījos. viņa nezinās. viņa nojauš.
|
Februāris 25., 2011
10:50
atstarpes starp vārdiem kļūst arvien lielākas un punktu vietā nostājas daudzpunkte.
ziedonis saka, ka "jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks." bet. man šķiet tā ir labāk, tā ir pareizi. un interesantāk pavisam noteikti. saules apspīdētas ielas un miglainā apziņā notverti skatieni mani atmiņas liecinieki. punkts ir lieks. pat nevēlams. kas zina, varbūt tas ir tas, ko sauc par dzīvi.
neteikšu, ka divučus vairs nedzeršu, bet mana nākamās dienas nelietojamības pakāpe bija tieši tik liela, lai par to vismaz padomātu.
|
Februāris 21., 2011
18:10
hā, sestdien noskaidroju, ka ne tikai cēsis, bet arī internets ir maģiska vieta. tāpēc nolēmu te atstāt vēl kādu mudžekli.
katrā ziņā arī mans kosmosa kuģis ir nolaidies uz zemes. tiesa gan ar gaužām apjukušu vadītāju priekšgalā. vai pāries? kas to lai zina. nemāku paātrināt un varbūt nemaz nevajag.
jā. un atskats uz nedēļas nogali ir tieši tik neiespējams, ka to nemaz nav jēgas censties te atrādīt. vien ik pa brīdim atsaukt kādu momentu atmiņā, kas sekundes simtdaļā liek beidzot saprast, ko nozīmē saldsērīgi. piever acis un mēness gaisma uz grīdas aizvien zīmē ēnas. tādas, kas jau iepriekš bija nojaustas un tik ļoti patīkamas.
ak, prāt, prāt, kāpēc tagad nevari pazust. es nevēlos izlikties. bet spiež.
|
Novembris 28., 2010
12:13
Gāju pa vecrīgu un, skatoties uz jauno, nez no kādām tālienēm atceļojušo megaapli, klusi purkšķināju. Lūk, mana Rīga ar skatu uz stroiku - es augstprātīgi nodomāju un turpināju purkšķināt. Bet tad samulsu. Galvā radās ideja, kuru, kā redzat, nekādā gadījumā nedrīkstēju paturēt pie sevis. Ielas pilnas ar pašapmierināti smejošiem vācu un slāvu bariņiem, bet es te eju un purkšķinu. Gaiss taču ir auksts, vai ne? Un mēs redzam savu elpu, kad no mutes izbēdzinām gaisu. Tātad tas nozīmē, ka. Nē, atpakaļ paskatīties es negribēju - ja nu tomēr. Pēc visiem man zināmajiem biofiziskajiem(?) procesiem purkšķim vajadzētu būt visai līdzīgam silta gaisa plūsmai, nodomāju un sakaunējos vēl vairāk. Taču jau pēc mirkļa manas pārdoomas nomainīja citas, kas ziņoja par nepieciešamību iztukšot urīnpūsli. Lai nepieslapinātu bikses, nācās dungot nečurāšanas dziesmiņu, kas izslēdz jebkādu koncentrēšanās spēju uz citām aktivitātēm.
Tikai esot pie mājām atkal iedomājos, ka visticamāk taču purkšķa lielākā daļa paliek biksēs un tas izplatās ne tik koncentrētā veidā kā elpa. Bet pie noteiktiem apstākļiem, manuprāt, viss ir iespējams. Tātad: kādam ir jābūt spiedienam, lai mēs ziemā redzētu savus purkšķus?
|
|
|