[#]
Aug. 24., 2007 | 11:56 am
No:: silvija
iz valsts, kurā vispār nav nemaz tik daudz izpratnes par lietām, no Miglasmāras zemes:
iepriecinoši kategoriski fakti: izlasīju atsauksmes par kāda jauna rakstnieka stāstu vienā no tiem pāris laikrakstiem, kam vispār ir kāds sakars ar kultūru; novērojums, kam jau ir sava biogrāfija: atsauksmes biežāk jauki dalās 2 akurātās grupās; 1 no šīm grupām var pat sastapt tos, kam izdevies apjaust, kurp virzās jaunā radītāja ceļš; nu, bet vispirms tā viena otra grupa, kurai nobeigumā nav uzrakstījuši stāstreferāta kopsavilkumu, bet drēbi viņiem pašiem vēl nenovērtēt:
gluži kā lasītāju vēstule, kas rakstīta, teiksim, žurnālam, patiesā dzīve. kur (jautā apsvērtais pircējs) literatūra? (un neparakstās)
nu, labi lasās viegli un ātri (tas, starp citu ir baigi ejošais kritērijs, ātrlasīšana gan bija aktuāla līdz trešajai klasei, vismaz manā pirmskolā) a kur doma (jautā cits apsvērtais pircējs, ņedodaļi jemu dumku-kručinušku)? kāpēc tas uzrakstīts? - (kāpēc, kāpēc? vnk lieka pildspalva bija mājās, nemetīsi tak ārā labu).
nu, un otrā, jau daudz seksīgākā grupa: lai Dievs viņus samielo:
labs un patīkams lasīšanai! (nu, tas tā, labas un patīkamas lasīšanai ir arī kodes šimpanzes kažokā, nu, un tā tālāk, ar ievirzi uz lasāmības, skaidrības apoloģiju, ar ko, nudien, grūti strīdēties, skaidrības, destilētības novērtējums ir uz vietas)
un nu jau pavisam jēdzīgais:
man patika, kvalitatīvs. skaidra, tīra valoda. nesamudžināti teikumi. tīrs sižets (latvieši vispār ir tīrīgi, ja nenodzeras, un ir pat nodzērušies pedanti. tur nu neko). pat mazliet juteklisks. gribas vēl.
ui, nu, pēc tā es esmu pavvvvisam mierīga par latvlita nākotni. bez jokiem. praktiski bez.
iepriecinoši kategoriski fakti: izlasīju atsauksmes par kāda jauna rakstnieka stāstu vienā no tiem pāris laikrakstiem, kam vispār ir kāds sakars ar kultūru; novērojums, kam jau ir sava biogrāfija: atsauksmes biežāk jauki dalās 2 akurātās grupās; 1 no šīm grupām var pat sastapt tos, kam izdevies apjaust, kurp virzās jaunā radītāja ceļš; nu, bet vispirms tā viena otra grupa, kurai nobeigumā nav uzrakstījuši stāstreferāta kopsavilkumu, bet drēbi viņiem pašiem vēl nenovērtēt:
gluži kā lasītāju vēstule, kas rakstīta, teiksim, žurnālam, patiesā dzīve. kur (jautā apsvērtais pircējs) literatūra? (un neparakstās)
nu, labi lasās viegli un ātri (tas, starp citu ir baigi ejošais kritērijs, ātrlasīšana gan bija aktuāla līdz trešajai klasei, vismaz manā pirmskolā) a kur doma (jautā cits apsvērtais pircējs, ņedodaļi jemu dumku-kručinušku)? kāpēc tas uzrakstīts? - (kāpēc, kāpēc? vnk lieka pildspalva bija mājās, nemetīsi tak ārā labu).
nu, un otrā, jau daudz seksīgākā grupa: lai Dievs viņus samielo:
labs un patīkams lasīšanai! (nu, tas tā, labas un patīkamas lasīšanai ir arī kodes šimpanzes kažokā, nu, un tā tālāk, ar ievirzi uz lasāmības, skaidrības apoloģiju, ar ko, nudien, grūti strīdēties, skaidrības, destilētības novērtējums ir uz vietas)
un nu jau pavisam jēdzīgais:
man patika, kvalitatīvs. skaidra, tīra valoda. nesamudžināti teikumi. tīrs sižets (latvieši vispār ir tīrīgi, ja nenodzeras, un ir pat nodzērušies pedanti. tur nu neko). pat mazliet juteklisks. gribas vēl.
ui, nu, pēc tā es esmu pavvvvisam mierīga par latvlita nākotni. bez jokiem. praktiski bez.