nopietnāk, nekā no mājas izskatās
Maijs. 6., 2009 | 08:54 am
Šī ir vēstule, kas apgrozās LRS, bet uztraukties, tas nekas, ka neejat uz Misiņu vispār, kur nu vēl katru dienu, vienalga vajadzētu visiem. Jo ģimenē ir dažas lietas, ko atstāj vietā vienkārši tāpēc, ka viņām tur ir jābūt.
2009.gada 24.aprīļa valdības sēdē nolemts, ka IZM līdzekļu taupīšanas nolūkā šās ministrijas pakļautībā esošā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (arī tās sastāvā kā atsevišķa struktūrvienība iekļautā Misiņa bibliotēka) tiek nodota Kultūras ministrijai, veicot bibliotēkas strukturālās izmaiņas. Šo strukturālo izmaiņu ietvaros šobrīd tiek pieļauta iespēja Misiņa bibliotēkas un Rokrakstu un reto grāmatu krājumus, pievienojot LNB, pārvest uz Silakroga depozitāriju.
Tas nozīmē, ka Misiņa bibliotēka tiek likvidēta, bet tajā glabātās Latvijas nacionālās vērtības nodotas palēnai bojāejai depozitārijā.
Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (1524) ir vēsturiskās Rīgas bibliotēkas (Bibliotheca Rigensis) tiešs turpinājums un visvecākā zinātniskā bibliotēka Baltijas jūras valstu reģionā, kurā koncentrēts vērtīgākais inkunābulu (tostarp arī pasaulē vienīgo eksemplāru) un reto grāmatu, rokrakstu krājums.
Misiņa bibliotēkas krājums sastāda vairāk nekā 1 miljons glabājamo vienību – viss, kas kopš drukas pirmsākumiem uzrakstīts Latvijā jebkurā valodā, viss, kas rakstīts par Latviju un latviešiem, viss, ko latvieši rakstījuši neatkarīgi no izdevuma valodas un izdošanas vietas, un latviešu autoru darbu tulkojumi svešvalodās, kā arī rokrakstu materiāli, mūsu tautas ievērojamāko darbinieku arhīvi. Kopš 80.gadu beigām uz Misiņa bibliotēku pārceļoja ne tikai trimdas latviešu iespieddarbi, bet arī šo organizāciju un darbinieku arhīvi. Šobrīd tas ir pilnīgākais trimdā izdoto latviešu grāmatu, žurnālu, laikrakstu u.c. iespieddarbu krājums.
Latvija lepojas ar K.Barona dainu– tautas mutvārdu daiļrades - vākumu. J.Misiņš savāca vienkopus mūsu rakstīto vārdu. Šie ir vienlīdzīgi tautas garīgās kultūras liecinieki, sava veida simboli.
Ja valdība izlemtu likvidēt abas bibliotēkas, Latvija varētu ieiet ne vien Eiropas, bet arī pasaules vēsturē kā valsts, kura 2009.gadā likvidējusi vienu no vecākajām Eiropas bibliotēkām un vecāko latviešu bibliotēku – Misiņa bibliotēku.
Nav saprotams arī, kamdēļ tiek spriests par Misiņa bibliotēkas materiālu pārvietošanu uz Silakroga depozitāriju – Rūpniecības ielā 10 ir atbilstošas telpas un nodrošināts attiecīgais klimats materiālu (arī inkunābulu, seniespieddarbu, rokrakstu) glabāšanai.
Neapdomīgs būtu arī lēmums Misiņa bibliotēku, pat saglabājot tās neatkarību, nākotnē izvietot Gaismas pilī. Visas vecās letonikas literatūras koncentrēšana vienuviet varētu kļūt bīstama neparedzamas stihiskas nelaimes gadījumā. Atbilstoši pasaulē pieņemtajai praksei Misiņa bibliotēkā sarūpētais krājums ir glabājams šķirti no letonikas vērtībām Nacionālajā bibliotēkā.
Savulaik J.Misiņš savu bibliotēku ar līgumu nodeva Rīgas pilsētai, un Rīgas pilsētas valde ar to apņēmās nodrošināt bibliotēkas darbību un apliecināja, ka šī bibliotēka „nav pievienojama kādai citai bibliotēkai”. Arī Bibliotheca Rigensis - savulaik Rīgas pilsētas bibliotēka. Tas nozīmē, ka Misiņa bibliotēkas un pašreizējās Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas darbību varētu nodot Rīgas pilsētas pārziņā. Nav šaubu, ka jebkura Eiropas valsts galvaspilsēta lepotos, iegūstot sev šādas kultūras pērles – Latvijas intelektuālo bagātību.
Aicinām valdību rast optimālu risinājumu, apspriežot problēmu ar bibliotēku vadību, kompetentiem speciālistiem, kā arī Rīgas pilsētas domi, un nepieņemt krīzes laikā sasteigtus, neatgriezeniskus lēmumus.
Anna Šmite, Misiņa bibliotekas direktore
Ieva Kolmane, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja
Man pašai Misiņš ir plaukts visai augsts
Un, es saprotu, 'viņiem' jāiet šo ceļu
Bet neaizmirsīsim, arī rokrakstiem vērtība
tirgū aug,
Un ''dārgie'' zēni uz šito ir, izskatās,
samušījuši Heļu.
Nu tas tā, bet tas, ko es saku, manuprāt, paralēli skaistām apelācijām un klauvēšanām pie dažādu gara milžu šaurajiem prātiem šai lietai ir jāmeklē juridisks risinājums. Vai tā nebūtu skaista, nē, real seksīga, akcija, ja kāds advokātu kantoris - Liepam/laikam gan bez boreniusa/ taču ir prakse reizi gadā paņemt pārstāvēt kādu tiesā bez maksas - iesniegtu to tiesā un iztiesātu uz visiem laikiem, ja ir bijis Misiņa dāvinājums, bibliotēkai - mūsu Bodleian Library pēc idejas, jo nekas cits jau viņa nav,-- neaizskaramas mājas tur, kur tā stāv. un būtu lielisks precedents pirmajai Kultūra versus šī tizlā valsts tiesas prāvai. ar izrietošajiem - medijos.
eto pokruče čem plosīties ap Agitas aizvainojumu un Karoga augstprātību un empātijas trūkumu, nevis Mākslas brīvības aizstāvības jautājumu.
Think and sink the tanks!
2009.gada 24.aprīļa valdības sēdē nolemts, ka IZM līdzekļu taupīšanas nolūkā šās ministrijas pakļautībā esošā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (arī tās sastāvā kā atsevišķa struktūrvienība iekļautā Misiņa bibliotēka) tiek nodota Kultūras ministrijai, veicot bibliotēkas strukturālās izmaiņas. Šo strukturālo izmaiņu ietvaros šobrīd tiek pieļauta iespēja Misiņa bibliotēkas un Rokrakstu un reto grāmatu krājumus, pievienojot LNB, pārvest uz Silakroga depozitāriju.
Tas nozīmē, ka Misiņa bibliotēka tiek likvidēta, bet tajā glabātās Latvijas nacionālās vērtības nodotas palēnai bojāejai depozitārijā.
Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (1524) ir vēsturiskās Rīgas bibliotēkas (Bibliotheca Rigensis) tiešs turpinājums un visvecākā zinātniskā bibliotēka Baltijas jūras valstu reģionā, kurā koncentrēts vērtīgākais inkunābulu (tostarp arī pasaulē vienīgo eksemplāru) un reto grāmatu, rokrakstu krājums.
Misiņa bibliotēkas krājums sastāda vairāk nekā 1 miljons glabājamo vienību – viss, kas kopš drukas pirmsākumiem uzrakstīts Latvijā jebkurā valodā, viss, kas rakstīts par Latviju un latviešiem, viss, ko latvieši rakstījuši neatkarīgi no izdevuma valodas un izdošanas vietas, un latviešu autoru darbu tulkojumi svešvalodās, kā arī rokrakstu materiāli, mūsu tautas ievērojamāko darbinieku arhīvi. Kopš 80.gadu beigām uz Misiņa bibliotēku pārceļoja ne tikai trimdas latviešu iespieddarbi, bet arī šo organizāciju un darbinieku arhīvi. Šobrīd tas ir pilnīgākais trimdā izdoto latviešu grāmatu, žurnālu, laikrakstu u.c. iespieddarbu krājums.
Latvija lepojas ar K.Barona dainu– tautas mutvārdu daiļrades - vākumu. J.Misiņš savāca vienkopus mūsu rakstīto vārdu. Šie ir vienlīdzīgi tautas garīgās kultūras liecinieki, sava veida simboli.
Ja valdība izlemtu likvidēt abas bibliotēkas, Latvija varētu ieiet ne vien Eiropas, bet arī pasaules vēsturē kā valsts, kura 2009.gadā likvidējusi vienu no vecākajām Eiropas bibliotēkām un vecāko latviešu bibliotēku – Misiņa bibliotēku.
Nav saprotams arī, kamdēļ tiek spriests par Misiņa bibliotēkas materiālu pārvietošanu uz Silakroga depozitāriju – Rūpniecības ielā 10 ir atbilstošas telpas un nodrošināts attiecīgais klimats materiālu (arī inkunābulu, seniespieddarbu, rokrakstu) glabāšanai.
Neapdomīgs būtu arī lēmums Misiņa bibliotēku, pat saglabājot tās neatkarību, nākotnē izvietot Gaismas pilī. Visas vecās letonikas literatūras koncentrēšana vienuviet varētu kļūt bīstama neparedzamas stihiskas nelaimes gadījumā. Atbilstoši pasaulē pieņemtajai praksei Misiņa bibliotēkā sarūpētais krājums ir glabājams šķirti no letonikas vērtībām Nacionālajā bibliotēkā.
Savulaik J.Misiņš savu bibliotēku ar līgumu nodeva Rīgas pilsētai, un Rīgas pilsētas valde ar to apņēmās nodrošināt bibliotēkas darbību un apliecināja, ka šī bibliotēka „nav pievienojama kādai citai bibliotēkai”. Arī Bibliotheca Rigensis - savulaik Rīgas pilsētas bibliotēka. Tas nozīmē, ka Misiņa bibliotēkas un pašreizējās Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas darbību varētu nodot Rīgas pilsētas pārziņā. Nav šaubu, ka jebkura Eiropas valsts galvaspilsēta lepotos, iegūstot sev šādas kultūras pērles – Latvijas intelektuālo bagātību.
Aicinām valdību rast optimālu risinājumu, apspriežot problēmu ar bibliotēku vadību, kompetentiem speciālistiem, kā arī Rīgas pilsētas domi, un nepieņemt krīzes laikā sasteigtus, neatgriezeniskus lēmumus.
Anna Šmite, Misiņa bibliotekas direktore
Ieva Kolmane, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja
Man pašai Misiņš ir plaukts visai augsts
Un, es saprotu, 'viņiem' jāiet šo ceļu
Bet neaizmirsīsim, arī rokrakstiem vērtība
tirgū aug,
Un ''dārgie'' zēni uz šito ir, izskatās,
samušījuši Heļu.
Nu tas tā, bet tas, ko es saku, manuprāt, paralēli skaistām apelācijām un klauvēšanām pie dažādu gara milžu šaurajiem prātiem šai lietai ir jāmeklē juridisks risinājums. Vai tā nebūtu skaista, nē, real seksīga, akcija, ja kāds advokātu kantoris - Liepam/laikam gan bez boreniusa/ taču ir prakse reizi gadā paņemt pārstāvēt kādu tiesā bez maksas - iesniegtu to tiesā un iztiesātu uz visiem laikiem, ja ir bijis Misiņa dāvinājums, bibliotēkai - mūsu Bodleian Library pēc idejas, jo nekas cits jau viņa nav,-- neaizskaramas mājas tur, kur tā stāv. un būtu lielisks precedents pirmajai Kultūra versus šī tizlā valsts tiesas prāvai. ar izrietošajiem - medijos.
eto pokruče čem plosīties ap Agitas aizvainojumu un Karoga augstprātību un empātijas trūkumu, nevis Mākslas brīvības aizstāvības jautājumu.
Think and sink the tanks!