silvija - 25. Februāris 2008

dilemmas priekšā: sakiet, lūdzams, kā lai noskatās Oskaru izsniegšanas ceremoniju bez Streipa virstēlojuma, ja nav kabeļtelevīzijas? pēc ilga laika šoreiz to gribas redzēt, visas šīs brīnišķi poētiskās un nekaunīgās acceptance speeches, Day Lewis un Svintone. oh, my!

the ugly twins narrow-mindedness and ambition

jā, gribas tuvāk pie savas vecuma grupas, lai nejustu inteliģences plaisu un arī baudītu mazāk rupjības un nekaunības; cik no balvu saņēmējiem, atskaitot Junonas scenāristi, vispār varētu nosaukt par to, ko te tā prioritarizē, par to, kas ir tik lielā sajūsmā par savu necilo kastu - tiem, kam nav pāri 30? Heath Ledger varbūt bija, bet par ģēnijiem-meteorītiem mēs nerunājam. kuram gan pie pilnas apziņas nebūs mīļāka saruna ar lasāmo vai citiem tādiem, kas apmēram jau saprot, kas paši ir un uz kādas planētas atrodas, nekā ar space girls un spice boys no lielveikalu publikas vai kādu no tiem, kuru straujās izaugsmes skalas apcer Diena, what have they got to do with anything?
plus gribas redzēt kaut ekrānā biezumu lielisku seju, mākslinieku no galvas līdz kājām, un neviena, aleluja, neviena kreatīvā tipa, ja ikdienā tu tiec palutināts ar tādu vērošanu ar regularitāti: labi ja 12 cilvēki gadā. tāpēc manuprāt jāskatās oskari; turklāt šo vienreizīgums jau bija gaisā, gan scenāristu streiks, gan nominantu kvalitāte. neviena 'aizraujoša muzikāla stāsta' par melnādainu meiteņu ceļu uz slavu vai sāgas par minoritāšu diskrimināciju. jau filmās bija kaut kas reāls un spēcīgs. art-house kvalitāte un dimensiju stereofoniskums rullēja. tas negadās bieži.