[#]
Dec. 22., 2007 | 11:33 am
pārpublicēju vienu no trim gada stāstiem, kas atdevuši mierīgu, nekonfesionālu, piedodiet, nosaukšu to arī vēl par īstu, saudzējošu, glābjošu, pateicīgu ticību;
uzreiz pateikšu, ka otru no 3 šī gada stāstu stāstiem izlasīju šeit, tas ir par kāda cilvēka vectēvu; par trešo vietu manī vēl cīnās kādi trīssimt citi.
Bija tāds gadījums. Tas bija otrais vakars, kopš iebraukšanas Latvijā, pirms pāris dienām. Biedzu darbu vecpilsētā un pie Universitātes iekāpu autobusā, lai brauktu mājās. Autobusā bija visai maz cilvēku; stāvēju netālu no diviem 11gadīgiem bērniem - džeka un meitenes. Ar katru pieturu cilvēku saradās arvien vairāk un pie bērniem apsēdās tāds vecs, dūšīgs onkulis. Viņš jokojās, bērni smējās... sākumā. Pēc kāda brīža puisītis aizgāja, izskatījās apjucis, bet onkulis bija piesēdies tik Tuvu meitenītei, ka viņa bija gandrīz iespiesta pret logu, un viņa nevarētu tikt laukā. Onkulis bija aplicis viņai roku apkārt, aiz muguras. Tomēr uzmetot aci varēja arī likties, ka vīrietis ir meitenes vectētiņš.
Man likās, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc dažām pieturām puisītis apmēram kāpa ārā un uzsauca meitenei: "Madara, Tu tikai neaizmirsti, ka mums rītdien" blāblā, kaut kas par skolu. Madara neatbildēja. Es stāvēju netālu un centos noķert viņas acu skatienu; viņa ik pa brīdim nosarka, bija pierāvusies pie loga, cik tālu varēja šajā piespiestajā pozīcijā. Ik pa brīdim viņa paskatījās man acīs un uzreiz novērsās. Autobuss jau bija pilns ar cilvēkiem. Tad es bez balss jautāju: "Eu, Tev viss ok?". Un Madarai palika slapjas acis uz raudāšanu....
Es piegāju soli Tuvāk un tādā skaļi jautāju:
- "Madara, tas ir Tavs vectētiņš?"
- "Nē!"
- "Kas viņš tāds ir?"
- "Nezinu!"
- "Tad ko Tu te dari, eu?" - es uzblavu onkulim "Kur Tu rokas esi nolicis; kur Tu sēdi?", "Eu, kur ir Tava krēsla puse, kur Tu vispār esi iebāzies?!?"
Onkulis nosarka, apjuka, sadusmojās, piecēlās kājās, apsēdās plātījās ar kaut kādu spieķi apmēram, bet neko vairāk par "Es Tev.." nepateica. Es skaļi jautāju Madarai:
- "Eu, Tu gribi tur sēdēt?!? Tev vajag Tur sēdēt?". Madara pamāja ka nē. "Nu, varbūt tad nāc rekur apsēdies citā vietā, te ir ok" Pēkšņi viņa sadūšojās.
Jums vajadzēja redzēt... Tā meitene burtiski piecēlās kājās uz krēsla un pārlēca (!) pāri tam onkulim (150 kg tusnis). Pabraucu ar to autobusu, kamēr onkulis izkāpa tuvākajā pieturā, pasažieru čukstēšanas un skatienu pavadīts. Madara atguvās, nomierinājās un laimīgi nokļuva mājās tovakar.
Bet ko tie dirsas - pārēji autobusa pasažieri darīja?! Es to situāciju ievēroju viens no pēdējiem cilvēkiem tajā autobusā. Jūs, nolādētās, pusmūža tantes uz to pasākumu blenzāt jau 3 pieturas, pirms man kaut kas pieleca. Ko Jūs, dirsas, garlaikotie un vienaldzīgie vispār te vai tur darāt?!? Esat pelnījuši, ka Jums uzspļauj. Jūs esat nekā vērti. Ja šim sprediķim ir lemts izplatīties, tad Tu varbūt to tagad lasi un atpazīsti sevi 40 autobusā 29. oktobra vakarā. Tad esi godīgs un pieraksti savam CV - Tu tovakar biji dirsa. Un es esmu vīlies Jūsos - tajā saujiņā latviešu, kas tovakar uzvedās nožēlojami.
Kristofs Griškevičs
Svētaistēvs,
Latvijas Pirātiskā Draudze
uzreiz pateikšu, ka otru no 3 šī gada stāstu stāstiem izlasīju šeit, tas ir par kāda cilvēka vectēvu; par trešo vietu manī vēl cīnās kādi trīssimt citi.
Bija tāds gadījums. Tas bija otrais vakars, kopš iebraukšanas Latvijā, pirms pāris dienām. Biedzu darbu vecpilsētā un pie Universitātes iekāpu autobusā, lai brauktu mājās. Autobusā bija visai maz cilvēku; stāvēju netālu no diviem 11gadīgiem bērniem - džeka un meitenes. Ar katru pieturu cilvēku saradās arvien vairāk un pie bērniem apsēdās tāds vecs, dūšīgs onkulis. Viņš jokojās, bērni smējās... sākumā. Pēc kāda brīža puisītis aizgāja, izskatījās apjucis, bet onkulis bija piesēdies tik Tuvu meitenītei, ka viņa bija gandrīz iespiesta pret logu, un viņa nevarētu tikt laukā. Onkulis bija aplicis viņai roku apkārt, aiz muguras. Tomēr uzmetot aci varēja arī likties, ka vīrietis ir meitenes vectētiņš.
Man likās, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc dažām pieturām puisītis apmēram kāpa ārā un uzsauca meitenei: "Madara, Tu tikai neaizmirsti, ka mums rītdien" blāblā, kaut kas par skolu. Madara neatbildēja. Es stāvēju netālu un centos noķert viņas acu skatienu; viņa ik pa brīdim nosarka, bija pierāvusies pie loga, cik tālu varēja šajā piespiestajā pozīcijā. Ik pa brīdim viņa paskatījās man acīs un uzreiz novērsās. Autobuss jau bija pilns ar cilvēkiem. Tad es bez balss jautāju: "Eu, Tev viss ok?". Un Madarai palika slapjas acis uz raudāšanu....
Es piegāju soli Tuvāk un tādā skaļi jautāju:
- "Madara, tas ir Tavs vectētiņš?"
- "Nē!"
- "Kas viņš tāds ir?"
- "Nezinu!"
- "Tad ko Tu te dari, eu?" - es uzblavu onkulim "Kur Tu rokas esi nolicis; kur Tu sēdi?", "Eu, kur ir Tava krēsla puse, kur Tu vispār esi iebāzies?!?"
Onkulis nosarka, apjuka, sadusmojās, piecēlās kājās, apsēdās plātījās ar kaut kādu spieķi apmēram, bet neko vairāk par "Es Tev.." nepateica. Es skaļi jautāju Madarai:
- "Eu, Tu gribi tur sēdēt?!? Tev vajag Tur sēdēt?". Madara pamāja ka nē. "Nu, varbūt tad nāc rekur apsēdies citā vietā, te ir ok" Pēkšņi viņa sadūšojās.
Jums vajadzēja redzēt... Tā meitene burtiski piecēlās kājās uz krēsla un pārlēca (!) pāri tam onkulim (150 kg tusnis). Pabraucu ar to autobusu, kamēr onkulis izkāpa tuvākajā pieturā, pasažieru čukstēšanas un skatienu pavadīts. Madara atguvās, nomierinājās un laimīgi nokļuva mājās tovakar.
Bet ko tie dirsas - pārēji autobusa pasažieri darīja?! Es to situāciju ievēroju viens no pēdējiem cilvēkiem tajā autobusā. Jūs, nolādētās, pusmūža tantes uz to pasākumu blenzāt jau 3 pieturas, pirms man kaut kas pieleca. Ko Jūs, dirsas, garlaikotie un vienaldzīgie vispār te vai tur darāt?!? Esat pelnījuši, ka Jums uzspļauj. Jūs esat nekā vērti. Ja šim sprediķim ir lemts izplatīties, tad Tu varbūt to tagad lasi un atpazīsti sevi 40 autobusā 29. oktobra vakarā. Tad esi godīgs un pieraksti savam CV - Tu tovakar biji dirsa. Un es esmu vīlies Jūsos - tajā saujiņā latviešu, kas tovakar uzvedās nožēlojami.
Kristofs Griškevičs
Svētaistēvs,
Latvijas Pirātiskā Draudze