silvija - 10. Jūlijs 2007

atvainojiet, es arī mazliet paturpināšu sarunu ar sevi, jārunā tomēr ar to, kas garlaiko iespējami mazāk; tie man arī ir personiskajā meklēšanā, tāpēc jau es saku - apžilbiniet. un ar temperamentu tam pamaz sakara, nu jā, ir pazems garlaicības slieksnis, pat sāpju man laikam ir augstāks; nē, dzemdību namā, ja varētu izvēlēties, radīt bērnu pēc sentēvu metodes vai ar garlaikošanos - es ņemtu pēdējo un kaut raudātu aiz garlaicības, klausoties, ko tērgā Pavlova un Molotova akušieru skolas māsiņas, lai tomēr nav jācieš viņu acu priekšā. pazemojoši būt atkarīgam no muļķiem. tāpēc dažas meitenes, kam ir bērni, ir manas varones.

nu jā, bet tā saruna - par nācijas mammu un par novērtēšanu: ienāca šodien prātā - nācijas mamma, skan it kā ar pārmēra aplombu, bet tas jau nekas nav - tikai loma, kuru tev uzgrūž, kas tev tiek, un tad tu to vari vai nevari 'pacelt'. in a nutshell. pacel, ja vari. bet mēs nevarētu, (pasaki to sev reizi par visām reizēm, un paliks vieglāk, alkohola gūsts vairs nebūas tik smags) un pasaules valdnieks, kas bļaustās ar zizli un tizli Rīgas centrā un biedē bērnus - nevarētu. un kaut vai tikai atzīt pēdējo attiecību jau saucas novērtēt. atšķirību, ka ne visi jogurti ir vienādi labi, ka Vaira spēja, astoņus gadus lietpratīgi, ar daudziem atkārtojumiem un viesizrādēm, bet Zatlers acīmredzami ir
a) baigais atkritiens pēc viņas Gunčas Ulmaņa ērā - elementāri spēlē pāris līgas zemāk pēc būtības, dakters Cilvēku Aikāsāp
b) kastinga kļūda.

lūk tā