silvija - 8. Jūlijs 2007

es jūs nevienu gandrīz nepazīstu, varbūt pat labi, ka. uzrakstīju šo Draugiem, bet lai jums arī tiek kaut kas skaists


16 minūtes, kopš vairs nav 07/07/07. tam par godu daudz kas noticis 1 sestdienai. manā dzīvē otra tāda datuma vairs nebūs, bet man akurāt ir īpaši maigas jūtas pret šo skaistli. nepārteicos. pret 7.
bet turēšos pie stingras sadrumstalotības principa.

atēle - ne gluži Adele, ne tieši ateljē, JĀMAINĀS, lūk, kas ir atēle kādā no Āfrikas kontinentā runātajām valodām. dziedātāja, kas skandēja Jāmainās, bija no zimbabves, bet laikam jau tā nebūs zimbabviešu valoda, es spriežu pēc tā, ka ir svahili, bet nav Svahilijas Melnajā kontinentā. Rīgas ritmi - jā, tas katrā ziņā gluži kā iesit pa galvu, ka vēl esi dzīvs. un tā bija Coco Mbasi.

katrs talantīgs mūziķis saprot, ka viņa mūzika, šis instruments, ir politisks. un vienīgais spēj agri vai vēlu uzurnāt jebkuru, un lieliski, ka nav jākautrējas arī tieša teksta.

Jāmainās, viņa dziedāja saviem politiskajiem līderiem, ceru, ka, kā īsta šamane, kaut ko izmainīja arī vietējās vibrācijās. tā nu viņa skaidri un gaiši teica, kas viņiem jādara.
v\el viņa dziedāja bērnam, kam nav nekā, cerības dziesmu, ka būšot kādi cilvēki, kas atnāks un viņam palīdzēs. ļoti skaista dziesma, bet par to es dsākumā nodomāju, vai tā nedod viltus cerību, jo vispār jau var tikpat labi neatnākt un nepalīdzēt, tā tomēr ir bišķi loterija.
es redzēju, pie sektantu angāra purčikā pusnaktī tupēja viens cilvēks, no tiem, kas pārtiek no urnās atrodamā, nekas nevar līdzināties tāda vientulībai, sēžot rēnā vēju vasaras naktī uz armatūras gabala starp lielveikalu un sektantu miguun ar nazi skrubinot kaut ko ēdamu, kad attāli vēl viennakts vienvietas numuru īres viesnīcā mikrofonā bļauj - davai, pomožim molodym! krievu vedējmāte. - viņam nepalīdzēs neviens un neatnāks, nu, labi, nav viņš it kā arī vairs bērns. bet vienalga.

bet tad pārdomāju - vienalga, bērnam vai mazbērnam - jādod viņam tas, kas tev ir. ja tā ir dziesma par cerību, tas vienalga būs labāk, nekā nepātraukts salts klusums tev apkārt.
mbasi - ši 40gadīgā tumši mirdzošā meitene, dziedāja slapju muguru un slaucījās brūnā dvielī, arī runāja ļoti vienkārši un skaisti ar cilvēkiem, piecēla dejot. dejoja pati, mirdzēja 63 balti zobi. es sēdēju balkonā.: lūk, viņa teica, var atņemt tev visu, bet mūzika nāk (šlesers teiktu no iekšām) no sirds, un viņa ar žestu atgādināja, kur tas cilvēkam ir, un to nevarot atņemt, un viņai līdz ar to vienmēr ir, ko atdot. to saku jau es. vienmēr. vienmēr ir, ko dot.


tātad kaut kas nav ar mūsu apklusušo mūziku, kad sita Zilītis gare loga rūti, tad ievai katra diena,tā sāpēja visai latviešu tautai, un Līviem bija, ko teikt vēl bez zīkītes, kaut kas ellīgi uzkurinošs. kas tā, ka tevi, bija par dziesmu. bet, nu, jūs saprotat, par ko es te.

ja pēc visa, kas pēdējā laikā noticis, valstiņā, kur mēs te dzīvojam, kur nācijas nesadzīvo tai īpatnajā veidā, ka izliekas otru neredzam, ja var būt tā, ka viedokļu aptaujās aizvien vēl populārākā ir K_rautas partija, mūsu ļaudis acīmredzot kaut ko nesaprot, viņiem vajadzīga ļoti nopietna smagā roka terapija. ar ļoti skaidriem un skaudriem vārdiem.
un pirmais ir Atēle.

kaut kam ir atēle mūziķu dziesmās par savu kāju lielajiem īkšķiem un baltu kafiju, un jākāpj gruzavikā.
nevis jāuzstājas, bet jāuzstāj. citādi - runājot par dumpi, starp citu, - 1 sarunā, kur bija arī Amanda Aizpuriete - pārsmējāmies līki par smagajiem metālistiem, kas ķērc "par attiecībām".

jā, sagadīšanās sveiciens Adelēs!

bet atkal jau visas dusmas izgāzīs pār nabaga pelēko nēģeri - lelli ar taisnotiem pakulu matiem, nevis iedos terpentīna poti, nē, klizmu, Barabasam; lelles uzdevums esot darīt visu - nu, taisi cisu! - lai Andrievs Dēle nenonāktu cietumā. ne jau tas, ka viņš bītos diskomforta, bet tur viņu necienīs - viņš nezina, kā valkāt treniņtērpu - nu, paskat, es jau Andžu gara acīm esmu tur ielikusi.

paraksts: prokurore tīģera topā

provokācijai: pirmās asociācijas ar vārdu pusdzīvs - nu ko, tie ir tautieši

mokošākā mazspējas pazīme - nespēt atzīt patiesu un auglīgu, radošu, pārākumu, kurš ir un paliek pārākums pie jebkuras angažētības, pārākums kā: izcilība, personības mērogs un adekvātums, galvenais, samērojamība ar iegūto statusu; saite - nemiers par Vairu;
plebeju VIENMĒR, (ir tak, izrādās, pilnīgi drošas mērauklas) vienmēr, pazīsi pēc viņa nespējas novērtēt; bet nu tā ka neko, toties - slieksmes pārvērtēt sevi.



man ir brālēns, mīļš, ļoti labs, gandrīz neticami labs, bet arī ielauzts, kāda runas par to, ka viņa māte ir stulba - kurā te ir vaina, mātē vai dziļā, iznīcinošā riebumā pret sevi? bet, kad viņš paklausoties, kā es runājos ar viņa māti, viņa vairs stulba neliekoties. it's all in the eye of the beholder. un Vaira tomēr ir, un paliks, nācijas mamma, kas droši vien mīl savu muļķīti, kāda ir.

es te atkal bieži atļaujos izlēcienus pet kādu gana konkrētu cilvēku, bet viņš stāv un stāv; sveša dvēsle tomēr mūžamežs