silvija - 20. Aprīlis 2007

negatīvās izglītības smagie upuri
reiz kāds cilvēks pajautāja kādai redaktorei, vai tāda silvija vispār ir reāla persona, vai tā tomēr nav nereālā silvija brice. [cilvēks varbūt baigi labs, kaut kur viņam pašam pagrabā, zem siļķēm]

forši, iznāca baigi nesakarīgi.

lai dievs nedod runāt tai valodā, vai TIKAI tai valodā, ko jūs saucat par sakarīgumu

manā utopijā solidaritāte nav fakts, kas atklājas, kad atbrīvojamies no "aizspriedumiem" vai ielūkojamies līdz šim neapgūtās dzīlēs, bet ir mērķis, pēc kura jātiecas. pie solidaritātes var nonākt nevis intelektuāli izzinošā ceļā, bet gan ar iztēli, ar spēju svešiniekos saskatīt nelaimes biedrus. solidaritāte neatklājas refleksijā, tā ir radīta. tā rodas, paaugstinot jūtīgumu pret citu, mums svešu cilvēku sāpju un pazemojuma vissīkākajām detaļām.
ričards rortijs

izlasi skaļi, ar siltu izteiksmi vārdos utopijā, solidaritāte, ar iztēli, radīta, paaugstinot jūtīgumu, svešu sāpju un pazemojuma vissīkākajām detaļām
ja ir iespēja, ieraksti savu lasījumu jebkuras markas magnetofona lentē, klausies, priecājies par iejūtīgo sniegumu un meditē; uz sevi, ja nav nekā labāka pie rokas
skūpstu, reāls, silvija

brīvības ielā, kura ir, lai arī bez brīvības, kādā gaismēkļu, nu, nē, glītu, aukstu gaismas ķermeņu sterilajā veikalā pilnīgi nesterili, podā, ar savām necilajām jāņuzālēm, kas viņam nāk līdzi, zied lotoss un vēl...

spēki

stihija nav mana stihija

ceturtais īpaši nelabvēlīgais
bez piena, protams, beidzas civilizācija, iznāk, ka laukos tā nekad nebeidzas; no rīta - tā vēl nebija vētra, varēja izlīst tīri nekas, bet nu tagad...