silvija - 31. Decembris 2006

sagaidu jauno g., šeit, ar dažu dienasgrāmatām
pateicībā, ka var klusiņām palasīt, pielīst pie sveša, un sakaunēties, kāds idots, neesi sazīmējis tādos cilvēkos tādus cilvēkus, drosmīgus un mīlošus līdz ausīm; par katru šādu reizi, kad mani pareizāk iegriež, lai beidzot var piedzimt, [viens no spēcīgākajiem iespaidem: skukas Dr., kurš saka, ka dzimšana vēl tikai priekšā] ir šausmīga pateicība, goda vārds, suniska;
un uz ielas pieticīgs pelēkums, tikai iepērkas visi, diena kā diena, svētdiena, bet nav vairs tās drūzmas veikalos, labi, ka ir tāda lieta - klātbūtne, balss
un valoda
es tikai gribu pārgaidīt apšaudi pusnaktī, salūts jāskatās, nevis jāklausās, kaut arī es esmu dziļi lejā un logā vairāk būs papi ar dēliem un petardēm, nekas, lai iet uz svētkiem, tas ātri beigsies; ātrāk, nekā pāriet savas nabas apcerēšanas un kumeļa gadi, bet gads bija - biezs fails, vārdsakot
vēl var pagūt ieiet vannā, tīrs kā Lukašins skatīties apšaudi, bet var to atstāt kā pirmo jaungada vājo apņemšanos
ak, kungs un viss, ja varētu saprast, ko es domāju