Tātad bēres - es neaizbraucu. 

Pašai omai dzīvai vēl esot es viņai pateicu,ka uz viņas bērēm nedošos,viņa zināja.

Tātad,kopš oma nomira, ar emocionāliem, viegli histēriskiem zvaniem mani nomocīja māte - lai runātu, raudātu un aicinātu uz bērēm, uz ko es vienmēr atbildēju ar stingru nē,nebraukšu. Māte bija sašutusi,jo ko gan cilvēki teiks? Ja viņi prasa,kur es esmu,ko viņai atbildēt? Em,es telefonsarunā ieteicu, lai atbild godīgi, proti,man riebjas tā ģimenes daļa,viņi ir zagļi un meļi un zemiski cilvēki un neviena(!!!) Blaumaņa novele nav spējīga izteikt to traģēdiju,kas seko šai dzimtai un tiem īpašumiem. Nē,nē,noklausījies manu sakāmo teica māte, tā nedrīkst! Tad es paraustīju plecus un teicu bet redzi,atšķirībā no tevis, man neinteresē ko citi cilvēki par mani saka vai domā un manuprāt, līdz ar to,es esmu daudz laimīgāks cilvēks. Godīgi, man ir svarīgi,ko tuvi cilvēki par mani domā,bet ne radu zemiskā daļa,ko vairs nesatikšu un kaimiņtantes  - lai viņas domā par dāņu cūkaudzētajiem,kas par sviestmaizi saņems visus hektārus, māju,klēti un 100-gadīgu ābeļdārzu.