šodien atkal pārskatu pagātni.
skapī atradu bildes no senseniem laikiem - tās, kuras netika mērķtiecīgi iznīcinātas jau daudz agrāk. un pirmoreiz mūžā man šķiet, ka nebija jau nemaz tik traki. skatos uz visu kā no malas, un liekas gandrīz vai forši. par pārējo taustāmas liecības nav saglabājušās, emocijas dziest, bet prāts, notikumiem attālinoties, viegli pakļaujas spekulācijām. tāda, lūk, personīgās vēstures falsifikācija.
tajā pašā skapī glabājas arī kaste ar vēstulēm dažādos rokrakstos - vēl no pirmsinterneta laikiem. jocīgi, cik gan kādreiz daudz domāts, rakstīts un sūtīts. liela daļa angliski, no tā dzīves posma, ko pavadīju starp amerikāņiem. gandrīz visas izmetu nepārlasījusi, atstāju vien vērtīgākās. starp tām arī dažas no pītera.
kad iepazināmies, man bija 16, viņam - 26. uzzinājis, ka esmu tik jauna, pīters bez ceremonijām atteicās šķiest ar mani laiku, jo visas pusaudžu meitenes esot stulbas. man, saprotams, tik radikāli un vispārināti spriedumi nebija pieņemami, tāpēc pieprasīju argumentus (pretējā gadījumā es vienkārši būtu spiesta atzīt, ka stulbi ir visi amerikāņi, tāpēc ar viņu savukārt nevaru runāt es). nu labi, teica pīters, tev taču patīk backstreet boys, vai ne? es saviebu seju. viņš turpināja saukt kaut ko bsb stilā, es viebos. nu kas tad? teicu, ka man patīk red hot chili peppers. pīters neticēja un, šķiet, kādu brīdi vēl pārbaudīja manas zināšanas par rhcp daiļradi. tas, klasiķu vārdiem runājot, bija sākums brīnišķīgai draudzībai. mēs stundām runājām par mūziku, literatūru un ceļojumiem un, zvilnot ezermalā, sagudrojām visādus pekstiņus par ūdenscilvēkiem un tamlīdzīgas muļķības. drīz mūsu ceļi šķīrās, kādu laiku vēl rakstījām vēstules, līdz izsīka arī tās un viss izbeidzās dabiskā nāvē.
god has certainly blessed you with a vibrant mind - tā rakstīts gandrīz desmit gadus senā vēstulē. viss, ko es šobrīd vēlos, ir lai to pašu par mani varētu teikt arī tagad.