neticami, bet šodien es uz brīdi aizrāvos ar darbu, tā patiešām un no sirds mēģinot atrisināt kādu mazsvarīgu problēmu, un pasaule uz mirkli pazuda, pazudu arī es, bija tikai "problēma" un iespējamie risinājumi, kas, viens pēc otra atkrizdami, tikai uzkurināja manu azartu. iespējamie risinājumi izrādījās neiespējami, varianti izbeidzās, un problēma tika aizmirsta. taču palika tā vieglam reibumam līdzīgā sajūta, kad tu ej pa tik zināmo ielu un pasaule pēkšņi rādās kā pirmoreiz, viss šķiet kā brīnums un iestājas tāda savāda apskaidrība, kad neizturami gribas ar mulsu izbrīnu skatīties cilvēkiem acīs, teikt skaļu jā vēl pirms jautājuma un triekties pretī vējam mežonīgā ātrumā.
un tobrīd ir vienalga, ka reibums drīz pagaisīs un tā vietā atkal atgriezīsies ierastais nemiers un nemotivētas bailes. pasaule sakārtojas, un uz brīdi viss šķiet tik apbrīnojami vienkārši un skaisti.
i'm no fucking buddhist
but this is enlightenment