ieklīdu kādā no masveida draudzības portāliem, kur cilvēki no manas "iepriekšējās dzīves" regulāri ģenerē bilžu albumus - kā uzskatāmu apliecinājumu tam, ka viss tāpat turpinās arī bez manis. tas, protams, mani uztrauc vismazāk (πάντα ρει και ουδέν μένει), tomēr šie nelielie sveicieni no pagātnes mēdz izrādīties negaidīti sāpīgi. un nepavisam ne tāpēc, ka manis tur vairs nav vai man tur būtu jābūt, bet gan tāpēc, ka netieši atgādina vissmagāko iespējamo vilšanos - vilšanos sevī.