nesen bosienes jubilejā kolēģes sprieda - tagad ta nekas, bet, kad palika 33, vot tad gan esot bijis traki un licies, ka vecums un gals jau klāt. cita kolēģe man tikmēr baksta pie sāna un dūdo ausī, sak' jums jau gan laikam liekas, ka 30 ir baigais vecums un nez aiz kādiem kalniem vēl... atbildēju, ka ne nu liekas vecums ne kā, turklāt pašai nemaz ar tik tālu vairs nav. kolēga neliekas mierā - nu kādi 10 gadiņi tak jau nu gan vēl būšot. nobrīnos par viņas matemātiku un atzīstu, ka ne tuvu vairs 10, bet laikam ne pārāk pārliecinoši. ko var gribēt, ja ikdienā es viņai esmu un palieku "bērns". bērns jau klāt, bērns ies mājās, bērns jau kafiju nedzers un atkal mēs traucējam bērnam strādāt. es teiktu, ka bērns, lai arī pēc dabas visai miermīlīgs, dažreiz tomēr ļaujas sakaitināties un vienreiz iekodīs kājā.