izdomāju, ka iemesls, kāpēc man nepatīk daudz runāt, nav vis tas, ka citi bieži vien ir pārāk gudri, vai arī pārāk dumji, bet gan tas, ka man nav tik skaista balss. lūk, man, piemēram, ir kolēģe, kas mēdz ienākt manā kabinetā "pateikt čau," tikai tas "čau" parasti izvēršas vismaz uz pusstundu, jo ietver arī to, ka viņai galīgi nav laika, jo jādara tas un šitas, un vakar bija vēl tas, jo brālim tur tā, bet māsīcai atkal šitā, un redz kādas man jaunas kurpes un tā tālāk. bet toties viņai ir spēcīga, labi nostādīta balss. un tad nu es parasti sēžu, klausos tajā balsī un piedalos sarunā ar tādiem spožiem izteikumiem kā ja? un vai tiešām? (reizēm pasprūk arī kāds kāpēc?, kas ievelk visu vēl uz krietnu pusstundu). būtu man tāda balss, es arī runātu vairāk. gadās tak reizēm tā, ka no vīna vai kafijas vai sazin kā plaušās kaut kas atnāk vaļā, bet galvā toties aiziet ciet, un caur mani sāk runāt marlēne dītriha vai marianna feitfula jaunībā, un tad pēkšņi uzrodas tik daudz ko teikt, jo ar tādu balsi tak nevar klusēt un ir jāklausās, lai pārliecinātos, vai tā tiešām esmu es.
lūk, uzkačāšu balsi, un tad es arī būšu baigi forša un interesanta, un man būs daudz ko teikt. pagaidām man labāk sanāk runāt ar pirkstiem.