pamazām zaudēju spēju sarunāties, kaut nevarētu teikt, ka man tā kādreiz būtu piemitusi, tad jau laikam neko arī nezaudēju, vai ne. pinos pa vārdiem kā pa ūdenszālēm, un pati vairs nesaprotu ko un kāpēc vispār es kaut ko gribēju teikt. ir lietas, kas valodā nekonvertējas, vai arī tas maksā pārāk dārgi.
un vēl reizēm tomēr pagalam apnīk darīt kaut ko tikai tāpēc, ka neko citu jau nemāki, turklāt neesi pārliecināts, ka māki arī to, ko dari. un nelīdz visas labās apņemšanās, lieliskie plāni un atzinības vārdi, ja brīžiem gribas tikai paņemt mugursomu, pasi un doties uz otru pasaules malu, kur visam, kas bijis līdz šim vairs nav nekādas nozīmes (ja vien varētu aizbēgt no sevis). taču zeme ir apaļa, ar saviem septiņjūdžu zābakiem jau rīt es tāpat būšu atpakaļ, un manu prombūtni neviens pat nebūs pamanījis, viss turpināsies kā ierasts.
tikai krāt mantas ap sevi man joprojām ļoti nepatīk. ja nu stundas laikā vairs nevar visu savākt.

man patīk naktis, jo tās pieder tikai man. telefons klusē, nekur nav jāiet, nekas nav jāpaspēj, laiks it kā apstājas. bet pamazām atkal atklāju arī rītu burvību. gluži neticami, ka ir vēl pavisam agrs un jau tik sen esmu augšā. migla šorīt bija burvīga.
un vēl man par visu šausmīgi nāk smiekli. tā nu es smejos, un ja arī nesmejos - tad klusītēm smīnu.