naktī virs galvas spindza viens aptracis ods. taču biju noskaņota uz miermīlīgu līdzāspastāvēšanu un centos gulēt tāpat. līdz brīdim, kad trakais nosēdās man tieši uz mutes. tas arī bija pēdējais, ko viņš paspēja izdarīt, jo ar to mana tolerance bija izsmelta un ods bija beigts uz vietas.
es gribētu nomirt uz tavām lūpām, kāds reiz sen, sen teica. iedomājos, ka toreiz laikam rīkojos savā ziņā līdzīgi. nu tā sanāca. vienkārši doma par līķiem uz lūpām mani ne pārāk sajūsmina. un nez vai nu tas ods par savu cēlo nāvi bija īpaši laimīgs.