jau vismaz pusstundu mēģinu te kaut ko ierakstīt, bet viss beidzas ar vienu un to pašu - lai kas arī tiktu rakstīts, tas tiek izdzēsts. visam, ko es varētu pateikt, nav ne jēgas, ne nozīmes. vārdi savērpjas rindiņās un nav nekā vērti, raksti, kā gribi. klusēt es allaž esmu mācējusi daudz labāk, vai ne. taču arī klusums ir esamības veids. man nav vārdu, toties ir milzīga agresija, kuras daudzumu cenšos izmērīt laikā, plosoties un ārdoties līdz bezspēkam, tā lai varētu tikai nokrist atvieglojumā un negribētos pat raudāt. kur ir mans zobens, kur boksa maiss?