slēptā reklāma

vienubrīd sanāca tā padaudz ar taksi pabraukāt. rezultātā taksometru operatores vairs neprasīja manu vārdu un telefona numuru, bet es sajutu iedvesmu kādreiz uzrakstīt pētījumu par taksometra šoferiem. ir bijuši gadījumi, kad atviegloti pārsēžos tramvajā, bet kopumā jau taksometru vadītāji ir labi cilvēki, viņiem rūp jūsu naudiņa. turklāt ir iespēja arī mākslinieciski izpausties.
pērn, nakts vidū atgriežoties no visai tāla ceļojuma, takšonkulis pauda neizpratni, kāpēc gan mani nesagaida vecāki. toreiz nezināju, ko atbildēt, tāpēc tik nomurmināju, ka vecāki arī ir cilvēki, lai jau izguļas. toties vakar, vēlākā stundā mājupbraucot, šoferītis deva zelta padomu - vajadzēja piezvanīt vīram, lai brauc pakaļ, nebūtu naudiņa jātērē! (velns, kā man tas neienāca prātā?!) te nu var izpausties pēc sirds patikas un noskaņojuma. piemēram, tēlojot nabaga lauleni, kas pamesta viena, kamēr dārgais devies komaņģerovkā uz maskavu vai arī uz īriju miljonus pelnīt. var žēloties, ka vecis sēž mājās pie televizora un nejēdz pakaļu no dīvāna piecelt, vai arī sašutumā vaicāt - jūs ko, cienītais, bērnus tak nevar vienus atstāt! vārdu sakot, ierobežojumu nav, viena vienīga jautrība. bet vispār jau taksisti ir labi cilvēki, viņi vienmēr zina, ko ieteikt.