happy end lives

cik labi, ka ir dažas mūžīgas lietas. tās paliek, kad pārejošās (tādas kā laime un mīlestība) ir prom.
viena no šādām mūžīgajām, nekad nemainīgajām lietām ir fakts, ka, atrodoties telpā, kuru var aizslēgt tikai no iekšpuses, dažkārt (no ārpuses) tiek paraustītas durvis. un zināmos apstākļos šis raustījiens allaž nāk komplektā ar griezīgu vai tur kāds ir? arī turpmākā darbība rit pēc scenārija ar trīs (patiesībā diviem) noslēguma variantiem. manam pārliecinošajam nē! otrpus durvīm kā likums seko šķendēšanās un [nepamatoti] pārmetumi par necieņu un ņirgāšanos, kas soļu šļūkoņas pavadībā pamazām izgaist tālumā. gadījumā, ja vēlos no tā izvairīties un izliekos par beigtu, jautājumu uzskatot par retorisku, durvis tiek raustītas atkal un tas pats jautājums atskan jau uzstājīgākos un nervozākos toņos. kad izdvešu bezpalīdzīgo jāvārdu, aiz durvīm dzirdams apmierināts tad ir labi.
heh, patiesībā taču viss ir tik vienkārši - ir labi.
cik labi, ka ir tādas nemainīgas lietas.