reizēm es brīnos par to, kā man daudz kas ir izdevies. bet tad saprotu, ka nekāda brīnuma jau tur nemaz nav, jo, lai kaut ko pamestu pusceļā, tomēr arī vajag uzņēmību, kā man parasti šādos gadījumos trūkst. nekas cits vienkārši neatliek kā turpināt vai arī atrast pietiekami nopietnu iemeslu pievērsties kaut kam citam.
kopš esmu sākusi dalīt cilvēkus režisoros un producentos (advancētajā variantā - režisoros, producentos un virpotājos), dzīve ir kļuvusi vieglāka. režisorcilvēkiem ir idejas, taču parasti nav skaidrs, ko ar tām iesākt. producentcilvēkiem savukārt savu ideju var arī nebūt, taču atliek vien viņiem kādu pasviest, lai uzreiz būtu skaidrs rīcības plāns un iespējamie varianti. es esmu producentcilvēks. neraksturīgi manai izglītībai, man daudz labāk patīk ņemties ar exceli nekā ar wordu. taisīt tabulas un kārtot visu pa īstajiem plauktiņiem. un mani vairs neuztrauc tas, ka citiem idejas birst kā no pārpilnības raga, bet es tikai savācu labāko no visa un izmantoju pēc saviem ieskatiem. kam dots peldēt, tas nelidos. ja visi to varētu pieņemt, tad laikam tiešām būtu tikai mūžīgs miers un tautu draudzība.