grūti pat iedomāties, cik daudz patiesībā nosaka visas tās mazās, nemanāmās lietas, kas paliek vien kādā citā iespējamā pasaulē līdz izkūp bez pēdām kā tukšas iedomas. un beigās arī visi īstenie un nozīmīgie notikumi varbūt ir vairs tikai viena no iespējām, kas tikpat labi varēja arī nebūt. jo daudz biežāk taču ir otrādi.
varēja būt, bet nebija.
varbūt tās ir tikai iedomas. bet tomēr tieši tas ir tas, kas dažkārt maina daudz vairāk.

galva sprāgst gabalos no tā visa, kas tur iekšā notiek. pretēji ierastajam tukšumam pēkšņi atkal tik daudz domu un ideju, sapņu un emociju, bet nekādas sajēgas, ko ar to visu iesākt. tīri vai sist pret sienu.
tik daudz ko teikt, bet vārdi un viss pārējais iesprūst kaklā un tad lēnām atkal nosēžas kaut kur sirds vai krūškurvja rajonā. un tā viņi tur krājas un rada sajūtu it kā es būtu metāllūžņu noliktava. un tad ik pa laikam, nu protams, visnepiemērotākajos brīžos, saskrien acīs un kāpj ārā, bet beigās jau tāpat nekur tālu neaizkāpj un atgriežas, no kurienes nākuši. uz priekšu un atpakaļ, bet patiesībā uz vietas.
ak, kamdēļ gan es neesmu bjorka. viņa vismaz var pamatīgi izkliegties, kad vajag.