Nieki

Saņēmu īpašu dāvanu. Kaseti. Anna Varney. Ja kāds zin, kas tā ir , bet principā vienalga. Dāvanai bija klāt maza vēstulīte. Citāts no tās :

*...Man gribas šo saukt par dāvanu - esmu tev uzdāvinājusi sāpes un skumjas. Nē, precīzāk, durvis uz psihodēlisku eiforiju. Tāda nu ir tā gothic mūzika. Taču tas ir atkarīgs no tevis, ko tu ieraudzīsi un sajutīsi aiz šīm durvīm...*

Viena no īpašākajām lietām, ko savā necilajā dzīvītē esmu saņēmusi.

Nu tad beidzot :))))

Skrēju pa ielām, spārdīju akmeņus un pavītušus pieneņu ziedus, smējos par peļķēm, ar pievērtām acīm skatījos saulē. Noskaņa mazliet mainījās pēc tam, kad parādījās pelēcīgie mākoņi, bet es sapratu, ka saule ir palikusi manī un es to nesīšu tālāk. Saule būs ar mani.

Nē, kur tie cilvēki var būt uzjautrinoši :)
Iegāju mIRC`ā un jau pirmajās minūtēs varēju sākt uzjautrināties uz nebēdu :) Fakts, ka dažreiz jokus var uztvert tik nopietni, mani iedzen vienkārši nenormālos smieklos ;) Vispār, šodien apkārtējie izturas ļoti uzjautrinoši un dīvaini spriedelē.Nezinu, kādēļ gan šodien ir tā, bet fakts ir fakts - tas man uzlabo manu mazliet samīdīto garīgo :)

Atkal esmu neizgulējusies, domuzīme, atkal esmu miegaina .

Pretīgās iesnas ! Nevar būt, ka es, pašā pavasara vidū esmu saslimusi.Pilnīgi kā kaut kāds talants uz saslimšanu īstajā brīdī, kad tūlīt pat sāksies ieskaites un eksāmeni.Jāapbruņojas ar krietnu daudzumu zāļu un - uz priekshu,tabletes mutē, pilieni degunā!

Pastaigājos ar suni un,ejot pa to ceļu, kas simtām reižu nostaigāts un noiets, pamanīju, ka kokiem jau tik lielas, zaļas lapas saplaukušas.Vispār, gāju pa to ielu tā, it kā tas būtu pirmo reizi, it kā es būtu aizmirsusi, kā te mēdz izskatīties maija sākumā.Viss likās tāds savādi jauns un nepazīstams.Bet vai tad man ir laiks skatīties uz kokiem,staigāju ar uz ausīm uzbāztu pleijeri,nedzirdu pat to, ka zvana telefons, un pēc tam pašai nākas pārzvanīt.
Jā, šopavasar man nez kāpēc ļoti bieži gribas šķaudīt, varbūt kaut kāda alerģija uz putekšņiem vai ko citu piemetusies.Eh, jau atkal tikko nošķaudījos...

Vakar skatījos kaut kādu -šausmeni-, kura uz mani neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu.Kaut kas tur nebija lāga, uz beigām gan palika interesanti vērot, kā tas vecis skrēja pakaļ sievietei ar tādu kā izkapti, tomēr asiņainu skatu bija par maz.Ai, arī sižets pats par sevi bija tāds diezgan pliekans, tikpat labi būtu varējusi arī iztikt bez skatīšanās.

Pēdējā laikā baigi daudz patērēju minīti. Vienkārši sēžu pie kompja un dzeru minīti. Iegaršojies, šķiet ;) Un arī sanāk lētāk par manu mīļo kolu ;))
Bāc, maitas, uzlikuši cenu 0,40ls . Tas jau sāk palikt bezkaunīgi.

pilsētas un augstas mājas,
meitenes un pavasaris,
nē.
labāk pludmale
un slaidas kājas.
ezerā netīrs ūdens krājas
pie pludmales
nevienas kājas.
mainos.
pilsēta un augstas mājas,
meitenes.
un pavasaris.

Tādas dīvainas debesis šodien. It kā vienkārši pelēkas, bet tomēr tajās ir kaut kas īpašs. Kaut kas no rudens skumjām un kaut kas no pavasara prieka.
Bet man nav ne viens, ne otrs. Esmu neitrāla.

Priecīgi kaut kā. Varbūr ne gluži priecīgi, bet nu visādā ziņā pozitīvi. Kedas ir diezgan pamatīgi noberzušas man pirkstus, un mazliet sāp sagrieztā kāja. Gaidīšu kamēr sadzīs...

Vakar tā pārsmējos ;) Smējos, līdz smiekli sāka izklausīties pēc kaķa sprauslāšanas.It kā nebija par ko smieties, nopietna lieta taču.Bet tāpat.Smējos tāpec, ka likās tik stulbi tas, ko es pateicu,ko es izdariiju.Tagad būs viela pārdomām, varēšu sēdēt parkā, skatīties uz vārnām un savā prātiņā pārdomāt izdarīto.

Un noteikti neiztiks bez kaķa sprauslāšanas ;)

Vakarpuse.
Mazliet dzeltenīgas gaismas, kura apspīd soliņu.
Pelēcīgi dūmi, kas tiecas pretī gaismai, bet ,sasniedzot to izgaist un pazūd.
Salda džina smarža.
Sarunas un domas, idejas un plāni.

Kādreiz taču var sajusties labi. Gluži tāpat vien, bez kāda konkrēta iemesla un nodoma.

Tāda sajūta, it kā pasaule man apkārt būtu sadalījusies nebeidzamos mīlas trijstūros, kvadrātos un sazin kādos -stūros vēl tik ne. Bet dīvainākais jau ir tas, ka arī es tajos figurēju.

Pēkšņi kaut kā galīgi draņķīgi sajutos. Nav noticis nekas tāds, par ko varētu īpaši satraukties vai stresot , kur nu vēl gruzīt prātu. Bet fakts tomēr paliek fakts - šodienas jau tā ne sevišķi labais garīgais ir pabīdīts dažus grādus zem nulles. Pat nezinu, ko teikt...

Cilvēki reizēm mēdz būt tik stulbi, un sarunāt tik stulbas lietas mirkļa iespaidā. Pēc tam jau var nožēlot, bet ne vienmēr tas kaut ko maina.

Smaidi un smiekli nāk par labu :))
Vajadzētu biežāk tā darīt.

Ir baigi forši vakaros staigāt pa pilsētu. Apkārt pilns ar dažādām skaņām, gaismām, visi cilvēki kaut kur steidzas, bet es tikai vēroju tos. Man nekur nav jāsteidzas, es varu iet lēnām .
Apkārt ir pilns ar gaismām, bet tajā pašā laikā pilns ar dažādām ķēmīgām ēnām. Tajās var lieliski paslēpties no visa, norobežoties no tā, kas neliekas svarīgs. Daudziem liekas, ka ēnās uzglūn kaut kādas briesmas, bet īstenībaa tās ir tikai iedomas. Ēnas ir slēptuve.

Visam ir pārejoša vērtība un nozīme. Ar laiku viss beidzas, visi ceļi beidzas vienā punktā, galu galā visam būs tikai viens sākums un beigas.
Pašlaik ir tik labi, ka labāk nevar būt.