Nieki

Man bija burvīgs sapnis...

Mazas, jokainas satikšanās ar mazām jokainām sarunām. Varbūt tāpēc, ka šodien lietus tik savādi lija, bet varbūt arī tāpat vien. Tagad galvā lidinās simtiem sīku impulsu un sajūtu, kuras nepārtraukti atgādina šos brīžus. Nezinu, ko lai tagad domā...

Ir labi ;)

Ceru, ka šis nav kārtējais no likteņa jociņiem.

Mazs smaids ... :)

Nekas tāds, ko tu nespētu saprast un nekas tāds, kas man būtu jāstāsta.

Neslēpies !
Es zinu, kur tu esi !

Paņēmu bibliotēkā japāņu haiku grāmatu Spāres ēna, zāles ēna (šķiet, to sauca tā ). Mazliet palasīju un likās visnotaļ laba.
Rīt sākas tas bezsakars, ko mēdz saukt par skolu. Eh, laikam nekas šajā dzīvē nav ideāls... ;)

Nu tad gaidīsim...

Hmm, jocīgi, esmu sākusi ļoti bieži dzert kafiju. Agrāk es to nekad nedzēru, taču tagad izveidojies tāds kā mazs pieradums. :)

Karsta vasaras saule, kas izkarsē visu ķermeni caur ādu. Karstums rada spriedzi, domas riņķo arvien haotiskāk un aizvien grūtāk kļūst elpot smacējošo pilsētas gaisu.
Pamazām parādās mākoņi, tie sadrūzmējas virs pilsētas māju nokaitētajiem jumtiem . Sāk pilēt. Nolīst lietus un paliek viegli.

Esmu tā mazliet apdegusi no jūras saules un mati ir piepūsti ar sīkiem smilšu graudiņiem. Vispār, ierodoties Tūjā, neizskatījās, ka būs iespējams nosauļoties, kur nu vēl pat apdegt :) Taču vēlāk laiks noskaidrojās un varēja jau pakot no somām ārā segas un zvilnēt saulītē. Tā, guļot saulē, izdevās labi parunāt ar savu labāko draugu. Par dzīvi. Un par daudz ko citu.
Jūrā ūdens bija diezgan silts, bet es nepeldējos. Vienkārši, tā sagadījās, ka par spīti visam, man piemetās nelāgas vēdersāpes,kuras gan pārgāja, bet tikai tad, kad bijām izbraukuši no Tūjas :/ . Nākamnedēļ , atkal tiek plānots reiss uz jūru. Ir doma braukt un ļoti ceru, ka šoreiz vēderam nebūs nekādas kaites piemetušās :)
Atpakaļceļā gan gāja varen jautri, jo aizmugurē sēdošie sencīši bija pagalam piekodušies, un tā, kā saulē labi reibst, tad arī varēja dzirdēt dažādus jokainus tekstiņus no viņu puses.

Rīt, 7.00 pēc vietējā laika, es dodos uz Tūjas jūrmalu. Tikai uz vienu vienīgu dienu, bet vienalga prieks ir neizsakāms. Ļoti ceru, ka lietus visu šo braucienu neizpurgās, bet vispār jau vienalga - nekad neesmu redzējusi jūru lietū.

Esmu beidzot atpakaļ..

Kreisās rokas locītava man ir nevienmērīgi iedegusi, tādēļ vakar tai uzsmērēju mazliet paštonējošā krēma. Bet šorīt - vai tu re - izskatās vēl briesmīgāk, jo tajā vietā, kur bija balts, tagad ir oranžs plankums, kurš nu ĻOTI izceļas uz fona.

Mūžīgais jautājums - ko darīt ?
Mūžīgā atbilde - nezinu.

upd. Vakar pabeidzu lasīt -Meistaru un Margaritu-. Varu teikt, ka man likās visnotaļ laba grāmata. Ik pa brīdim, sēžot parkā uz soliņa, mēdzu aizdomāties par notikumiem pie Patriarhu dīķiem un Margaritas brīnumaino pārvēršanos...

Pēdējā laikā man uzradusies pastiprināta interese par literatūru. Pašlaik ļoti vēlos izlasīt M.Bulgakova grāmatu -Meistars un Margarita- , tāpēc rīt došos uz bibliotēku pēc tās.
Kopš man ir pieslēgts internets [apmēram 1.5 gads], es nevaru lepoties ar izlasīto grāmatu kalniem. Man liekas, esmu tā līdz galam izlasījusi 2 :
P.Koelju -Alķīmiķis-,
A.De Sent-Ekziperī -Mazais princis- .
Tad vēl vienu brīdi biju iesākusi lasīt Marijas Augustas Trapas -Mūzikas skaņas-, taču to ātri vien noliku nost, jo likās gaužām garlaicīga. Līdz galam neizlasīto grāmatu skaitam varētu vēl pieskaitīt daudzas.
Lietus man uzdzen neizsakāmas skumjas un vienīgais, kā es tās varu nomierināt, ir iedziļināties kādā patiešām labā grāmatā.

Nu tad ...
Jaukus Jāņus !
Kaut kā tā ...

Es nespēju iedomāties, ka varētu būt arī savādāk. Šodien nav tā diena.

Šonakt bija jocīgs sapnis. Es gulēju vannā, kurā bija sarkans ūdens, un nekādi nevarēju saprast, vai tās ir asinis, vai vienkārši sarkans ūdens. Nez, ko gan tas varētu nozīmēt...