Globalizācijas un kosmopolītisma termini sev nes līdzi negatīvu konotāciju tieši nacionālisma ideoloģijas un ieaudzinātā patriotisma dēļ. Kā interesantu piemēru varam minēt tieši nāciju, jeb tautu, bez valsts (ebreji pirms Izraēlas valsts de jure atzīšanas, čigāni u.c.) daudz lielāko solidaritāti, dzimts koka veidošanu savas tautas starpā, nereti arī incesta formā, ko vislabāk varam skaidrot ar dogmatisku nacionālisma ideju ieaudzināšanu atvasēs. Šī ir tradīcija, no kuras cilvēcei vajag atbrīvoties. Ja mēs skatāmies uz globalizācijas tendenci (skeptiķi apgalvo, ka globalizācijas tendence mūsdienu izpratnē ir no mušas uzpūsts zilonis, taču, pat ja tā, mēs nevaram noliegt šādas tendences esamību un arvien pieaugošos apgriezienus) vēsturiskā kontekstā, varam novērot vairāku tautu sākotnēju sadzīvošanu vienas valsts teritorijā (Latvija kā acīmredzams piemērs) un vēlāku šo pašu tautu saplūšanu, varam novērot konkrētu transformācijas tieksmi no pirmatnējās nācij-valsts uz jau multi-kulturālu valsti. Šī tieksme man liek secināt ka globalizācijas process paliek aizvien aktīvāks un neizbēgamāks. Protams, miermīlīga kultūru saplūšana nav vienīgais iespējamais iznākums: sekulārās rietumu pasaules bubulis - tuvo austrumu reliģiozo fundamentālistu agresivitāte - var panākt savu (tb. Iegūt nospiedošu atbalstu savai ideoloģijai), kas, protams, rezultētos kārtējā karā par to, kuras arhaiskās mitoloģijas bārdainais debesu papucītis ir patiesais pirmkustinātājs.
Patriotisms un nacionālisms ir globalizāciju bremzējošas idejas, kuras skaidroju kā audzināšanas sekas, kuras tālāk izpaužas kā nevēlēšanās atteikties no konservatīvajām vērtībām un acīmredzamo procesu ignorēšana, sak, hear no evil, see no evil. Saprotams, reti kuru seku varam skaidrot ar vienu atsevišķu cēloni, svarīgs šķiet arī psiholoģiskais aspekts, kuru raksturoju kā, cilvēkam labi zināmās, bailes no pārmaiņām kur nu vēl tādu radikālu ideju pieņemšana kā valstu un tautību izzušana vēstures annālēs. Vēl saskatu to, par ko rakstīju pirmajā paragrāfā – vecāka gadagājuma cilvēku nespēju pieņemt, ka ļaudis atdeva dzīvību par tādu, relatīvi īslaicīgu, vērtību iegūšanu kā valsts brīvība (kas gan ir apšaubāmi, jo nav zināms kādas tendences valdītu ja, piemēram, PSRS vai nacistiskā Vācija būtu uzvarējusi karā). Šķiet, cilvēkiem nav pieņemama doma par piederības suverēnai valstij atmešanu – atkal bailes no radikālām pārmaiņām? Es šeit saskatu alternatīvu – mēs visi piederam dzīvnieka sugai kuru saucam par cilvēku, tad kāpēc nebūt lepnam par cilvēci kā kopumu, tās sasniegumiem kā visu kultūru mijiedarbības rezultātu, bet gan aprobežoties ar zemes pleķi uz šī kosmiskā, lidojošā akmens kā vienojošo vērtību mūsu lepnumam.
Skaidrs, ka šādas pārmaiņas nenotiks gadu desmitu vai, iespējams, pat simtu laikā. Mums, kā cilvēcei, ir jāpārvar vairāki dažāda rakstura šķēršļi, viens lielāks par otru, vispirms ir jāpanāk mūsu melnīgsnējo brāļu sociālpolitiskā evolūcija līdz civilizētam līmenim, reizē jātiek galā ar kultūru atšķirībām izstrādājot tolerances metodes un, protams, jātiek vaļā no bronzas laikmeta sērgas pārpalikumiem – mitoloģijas, jeb reliģijas.
Man bija vēl šis tas ko teikt, bet šķiet, ka jau būs gana garš palags un galvenā doma ir iekļauta.