Kibernētika, metafizika un cilvēks
Kādu laiku atpakaļ, kādā populārzinātniskā žurnālā lasīju (snobi smīn), ka tagad esot iespējams replicēt pilnībā funkcionējošu cilvēka šūnu izmantojot nanotehnoloģijas. Īsti neatceros par kādu tieši šūnu tipu gāja runa, bet fakts paliek. Šī lieta man lika aizdomāties par to, kas tad īsti definē cilvēku - ja jānošķir cilvēks no dzīvnieka, tad ir visai skaidrs, ka vienīgā atšķirība ir cilvēka spēja konsekventi domāt un rīkoties balstoties uz loģiskiem secinājumiem, bet ja cilvēks jānošķir no visās uztveramās ziņās identiskas mašīnas rodas problēma, jo, noliekot malā faktu, ka mehāniskam cilvēkam ir citāda fiziskā uzbūve, ja viņš ir spējīgs gan fiziski, gan mentāli funkcionēt kā gaļ-cilvēks, tad tā robeža izzūd un nav skaidrs vai maz ir vērts, ārpus, piemēram, medicīnas, tur kaut ko nošķirt. Paliek vienīgais meklēt kādu mistisku animējošu spēku, kurš cilvēkam dod to, ko sauc par dvēseli, jeb, principā atbildi uz jautājumu kapēc es esmu es. Šādu animējošu spēku šobrīd, protams, nav iespējams atrast vai kvantificēt, līdz ar ko es ārkārtīgi gribētu redzēt kā gaļ-cilvēkam pakāpeniski visas šūnas, tai skaitā - smadzeņu, tiek aizstātas ar mākslīgām. Būtu ārkārtīgi interesanti pavērot kādas izmaiņas notiktu tieši mentālā ziņā un varbūt arī piefiksēt, ka kādā brīdī to vairs nevar īsti saukt par cilvēku. Jebkurā gadījumā pēc pirmā šāda eksperimenta es pieteiktos kā brīvprātīgais, tas būtu fucking awesome. Nesen arī netā uzdūros vienai grupai kuri sevi dēvē par sekulāriem transhumānistiem, jeb citiem vārdiem - viņi uzskata, ka kibernētiskais cilvēks ir nākamais solis cilvēka evolūcijā un jāsaka, ka zināmā mērā es varētu piekrist šādai idejai, pat ar visu to, ka kas tāds var notikt tikai tālā nākotnē, un, ka vispār šāda iespējamība ir diezgan naiva cerība.