Melnbaltais · radio

Jau kādus vairākus gadus sanāk reidžot, kad tikko atvilktais fails ir miljons raru gabaliņos - katrs pa 46 megiem - un kārtējo reizi izlec kaitinošais uzraksts "Probably the disk is full." Tā vien šķiet ka scēnas ļautiņi ir vēl konservatīvāki par Mak Keinu, vai tiešām divdesmit pirmajā gadsimtā viņi šādi izrāda līdzjūtību dial-up interneta cienītājiem? Es saprotu, ka ieradumus lauzt ir grūti un trādīcijas vēl grūtāk, bet ir jāsaprot, ka 5-10% ietaupījums uz bandwidth, ko iegūst sakompresējot failus (no standarta 700 megu dvd-rip tie ir 70 megi, kas lielākajai daļai cilvēku reducējas uz aptuveni pusotru minūti lejuplādes) neatsver vairāku minūšu atarhivēšanu un beigu galā dubultīgu apjomu uz cietņa, kas ir īpaši kaitinoši ja tu, labu gribēdams, to arhīvu vēl pēc tam dali citiem (tas gan tikai torrentu gadījumā). Nu labi, ir saprotams, ka scēnas džekiem ir svarīgs katrs megs ko viņi ietaupa dalot visiem līčeriem iekš sava IRC kanāla, vai, piemēram, liekot uz kaut kādām rapidšārēm vai mega aploudiem, bet tas kaitinošākais jau ir tas, ka tālāk šiem failiem izplatoties, piemēram, uz torrentu trakeriem tie sīderi viņus tāpat nevīžā/negrib atarhivēt, un tur nu vairs nav attaisnojuma. Principā, svētdienas pirātiem tas noteikti vispār netraucē, bet tādiem kā man, kuri dienā atvelk savus vidēji piecus gigus sāk rasties problēmas - cik tad lielus un daudzus tos cietņus viņi iedomājas ka man būtu jāpērk? Divus terabaitus? Trīs? Tāpat tie tiek aizdirsti - jo vairāk vietas, jo vairāk tiek vilkts. Man tā parskatot savus cietņus sanāk, ka aptuveni 30% aizņem sīdotie arhīvi. Un priekš kam? Anyway, pēdējā laikā šķiet, ka ir parādījušies daži jēdzīgi cilvēki, kuri sāk likt torrentus jau atarhivētus un par to mana pateicība, bet lai pilnībā izārstētos no šīs retardācijas, šķiet, paies pietiekami ilgs laiks, lai ši interneta versija jau būtu nomirusi.

Viena no lietām ar kuru nākas saskarties katram zemākā līmeņa darbiniekam - tam kurš taisa to, ko piedāvā firma - ir klientu, un bieži vien arī direktoru un projektu vadītāju, neizpratne par to, kā tā taisīšana notiek, un vēl ļaunāk nevēlēšanās iedziļināties. No sērijas "Es tev saku ko darīt un tev tas ir jāizdara". Šada situācija neizbēgami rada problēmas bezmaz katrā projektā, kad klients pasaka aptuveni, vai precīzi, ko viņš grib, tad mēdiju aģentūra nāk pie specializējušamies firmām un pasūta darbu. Manā gadījumā - mājas lapas. Problēma rodas tajā brīdī, kad mēdiju aģentūra ir izveidojusi dizainu, mana priekšniece ir pateikusi "Ok", un man pienāk meils ar neizpildāmu, vai izpildāmu čerez žopu, uzdevumu. Es protams eju teikt, ka tā nevarēs tādu un šitādu iemeslu dēļ un pretī saņemu "Sorry, dizains jau ir apstiprināts ar klientu." un tad es sēžu un domāju kā pie velna, lai to dabon gatavu. Parasti tas beidzas ar vairākiem kopromisiem no klienta un mēdiju aģentūras puses, un kamēr iznākums ir izpildāms, šo kompromisu meklēšana paņem vidēji pusi no laika līdz atvēlētajam deadlainam. Pieņemu, ka augsti profesionālās aģentūrās viss tiek saskaņots gan ar klientu, gan aģentūru, gan pamuļķa programmētāju pirms tiek izveidots dizains un tad var sākties normāls un efektīvs darbs pie projekta. Bet nē, kur nu Latvijā. Kā Gamemastera pasniedzēja Ilga Kreituse mēdzot teikt - pie mums viss ir tāpat kā Eiropā tikai pilnīgi savādāk. Un atliek vien piekrist.

Nesenā projektā, kurā kārtējo reizi atkārtojās aprakstītais precedents, man ienācā prāta salīdzinājums: šī biznesa nozare ir kā kanalizācijas sistēma - Klients iedirš podā, piespiež podziņu, lai sūdu padotu tālāk uz sadales trubām, kur tiek lemts kurai attīrīšanas institūcijai viņš tiks. Ceļojot caur šām trubām tas aplīp ar citiem mēsliem, kā rezultātā sūds pieņemas masā. Tālāk ekskrements nonāk attīrīšanas objektā kuras operātoram ir pie kājas vai sūds ir par lielu/par cietu un grūž to attīrīšanas iekārtā, kura ar grūtībām to sadala un attīra, un tālāk nodod publikai lietošanā.