|
Aug. 23rd, 2019|09:51 am |
Lasot šo rakstu: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/197245/protestejot-pret-praida-apganito-rigu-dimiters-sonakt-pamet-socialos-tiklus aizdomājos, ka eksistē tāds fenomens (slimība?) kā bailes no pārmaiņām. Lai kādas būtu pārmaiņas, tās noteikti ir kaut kas slikts, ja ienes ko tādu, kā nebija agrāk - manās un vecmāmiņas bērnības atmiņās. Kaspars Dimiters skumst, bet Kosmoss iet tālāk un tas nav apturams konkrētā laikā vai konkrētā izpratnē par to, kā ir jādzīvo. Ja Dimiters dzīvotu Ulmaņlaikos, viņš arī tāpat kritizētu visu jauno tajā laikā un skatītos ar nostaļģiju uz vēl senākiem laikiem. Šī slimība piemeklē cilvēkus, kuros reliģija vai kāds cits apziņas parazīts (nacisms, antiliberālisms) ir iekšēji sašķēlis. Viņi Kosmosu redz nevis kā vienotu organismu, kur visas šūnas darbojas kopā un pēc būtības cita citu uztur, bet kā gaismas un tumsas cīņu - te arī teorija par "vēža šūnām". Šo redzējumu par gaismas un tumsas cīņu nevar apstrīdēt vienā līmenī, jo kaut kas tāds tiešām notiek. Jautājums tikai - no kāda skatpunkta skatoties un vai tiešām "tumsa" nav daļa no Kosmosa un dievišķā plāna? Tātad eksistē kaut kas ārpus Kosmosa? Kāds cilvēks, kas piedzīvoja klīnisko nāvi, redzēja, kā viss Kosmoss ir viens veselums līdz tam līmenim, ka, atgriežoties, pat Hirosimas sprādziena radītā radiācijas "sēnīte" viņam likās kā brīnišķīga mandala. Kamēr mēs atrodamies šeit, šajā drāmā un mūsu apziņa ir fragmentēta, skatījumam par gaismas un tumsas cīņu varbūt ir nozīme, bet tikai, ja mēs vēlamies fragmentāro apziņu arī saglabāt.
Var saglabāt abus skatījumus vienlaicīgi. Vidusceļš jeb apvienotais ceļš vienmēr izrādās taisnīgākais. Ja notiek kas ļauns, nestāvēt malā, bet tajā pašā laikā apzināties, ka gan ļaunums, gan cīņa pret to ir vienlīdzīgi svarīgi dievišķā plāna komponenti.
Katra individuālā izvēle ir vai uzskatīt homoseksuālismu un anālo seksu par ļaunumu. Ja tu kaut ko izvēlies par patiesību, tā būs patiesība tev. Mana patiesība ir nedarīt otram to, ko tu negribi, ka dara tev. |
|