|
Jun. 29th, 2019|06:40 am |
Haha, ir tādi cilvēki, kas ir tik negatīvi, ka tad, kad tu centies viņos atrast kaut ko pozitīvu, beigās tu nonāc tikai pie tā, ka viņi palīdz tev vairāk novērtēt un mīlēt tos cilvēciņus tavā realitātē, kas tādi nav. Vai arī tu salīdzini viņus ar ļaunākajiem cilvēkiem pasaules vēsturē un atzīsti, ka TIK ļauni taču viņi tomēr nav. Es runāju par vienu indivīdu savā darbā, kurš gandrīz katrā teikumā iesaista kādu krievu lamuvārdu, visu laiku ir par kaut ko neapmierināts un tā tālāk - laikam jau tāpēc, ka, spriežot pēc viņa izskata, viņam ir lielas problēmas dabūt meiteni, kas mīlētu viņa ķermeni un dvēseli un tāpēc viņš ir tik nelaimīgs un neapmierināts. Mani mājās gaida mīļa, skaista, gudra un empātiska sieviete, bet viņu labākajā gadījumā kaut kāda neglīta, zlobna kuce, kura ar viņu ir kopā jebkādu iemeslu dēļ, bet ne jau aiz mīlestības. Viņš bija tik nikns, kad es jocīgajai tantiņai iedevu pa brīvu tēju (tā dara arī citi kolēģi attiecībā pret šo sievieti), it kā mēs būtu nolemti tam, ka mūs vada tikai un vienīgi merkantilie principi, bet cilvēcīgās vētības būtu tukša vieta - tāpēc, ka tā mūs ir audzinājusi sistēma un mums jau nav iespējas izvēlēties dažreiz cilvēcisku sajūtu vārdā nepakļauties globālā merkantilisma iedotajiem noteikumiem. Un tad vēl viņš ir uztetovējis kaut ko stilīgu un alternatīvu uz savām rokām, tipa: "Es esmu savādāks, es neesmu tāds kā visi". :D
Cilvēki, kas tik bieži lieto lamuvārdus, vai kas ir uzspēlēti agresīvi un pohujistiski, atgādina mazus trusīšus, kas ir ļoti nobijušies, ka kāds varētu ieraudzīt viņu "vājo" un jūtīgo pusi. Jo šī zona kaut kur, kaut kad ir tikusi ievainota. Kādam tas izpaužas kā uzspēlēts negatīvisms, kādam kā uzbāzīgums, kādam vēl savādāk. Šie cilvēki ir pelnījuši līdzjūtību, bet, kamēr viņi neiemīlēs paši sevi, viņus būs ļoti grūti mīlēt kādam citam. |
|