|
May. 30th, 2017|11:35 am |
Reiz es ar kāju pagrūdu bērnu, kad viņš gribēja mocīt kaķēnus. Nu, viņš pats to par mocīšanu neuzskatīja - vnk staipīja visu laiku, vispār nedeva pašiem kustēties, kā viņi vēlas. Un tad mēs izlēmām kaķēnus izlikt no istabas, lai bērns viņus nemocītu. Un tad bērns raudādāms gāzās viņiem pakaļ un es biju dusmīgs un ar kāju iegrūdu bērnu atpakaļ istabā un aiztaisīju durvis. Protams, ka katra normāla māte šeit redzētu džeku ar noslieci uz vardarbību, varbūt pat sadismu. Nez, ko no tāda cilvēka VĒL varētu sagaidīt?
Līdzīgs stāsts: bērns raud un izliekas, ka nevar paiet, bet mums ir tiešām jāiet un es nevarētu viņu visu ceļu nest uz pleciem, es vnk zinu, ka man nav tik daudz spēka, tāpēc mēs gribam, lai viņš vismaz nedaudz paiet ar savām kājām. Bet viņš apstājas un neiet. Tad es kļūstu dusmīgs, eju viņu vilkt aiz rokas, bet bērna māte ir pamanījusi manas dusmas, pagrūž mani un es nokrītu. Šo pagrūšanu es pēc tam viņai pat nepieminēju. Sieviete, izjūtot mātes instinktu, aizstāv savu bērnu no dusmīga (bet ne bīstama) džeka.
Sievietes vienmēr lepojas ar savu mātes instinktu, bet vai tad vīrieši nevar lepoties ar savu instinktu aizstāvēt vājākos? Manai iekšējai taisnības sajūtai ir pilnīgi vienalga, ka kāds, iespējams, kaķēnus un viņu tiesības uz laimi uzskata par ievērojami mazāk svarīgiem par cilvēkbērniem un viņu tiesībām uz laimi. Ja kādā citā situācijā bērns būtu nevis agresors, bet upuris, es aizstāvētu viņu. Un tad es viņa mātes acīs būtu varonis. Bet es abās situācijās esmu tas pats džeks, kas seko savai iekšējai taisnības sajūtai.
Sievietes bieži izmanto savu tā saucamo vājumu, lai manipulētu un uzvarētu strīdā. Kāpēc Santa var Artjomam iespert pa olām un tas nav nekas, bet, ja Artjoms Santu tikai nedaudz pagrūstu, viņš būtu norakstāms? Es saprotu, ka sievietes ir vājākas, bet ne jau tik ļoti kā pagrūšanas attiecība pret iesperšanu pa olām. |
|