|
Mar. 26th, 2017|12:55 pm |
|
Sākumā dvēseles bija kā bērni, viņas bija radītājas, bet tika ierautas radītajā un saplūda ar to. Nedomāju, ka kāds apzināti izvēlas ciešanas, apzinoties, kas tas ir. Tas, kas piesaista Zemei un šai dimensijai, ir savas unikalitātes pieredze un tās attīstīšana. Šī šķietamā dilemma starp mīlestību/svētlaimi (drošībā pie Avota) un savu unikalitāti (bet ciešanām) šeit. Patiesais ideāls ir mīlestības (vienotības apziņas) un savas unikalitātes apvienojums. Šis dvēseles ideāls ir iemesls, kāpēc viņas ir gatavas parakstīties uz grūtību pilnajām pieredzēm uz Zemes, ciešot trūkumu, sāpes, atšķirtību, bezcerību, slimības utt. Lai arī tu atrodies tālu no Avota, tev nav obligāti jācieš, tu vari radīt paradīzi šeit un tagad, bet ir jānotiek būtiskām iekšējām transformācijām. Zemes dzīve mūs burtiski spiež attīstīties, sitot un sitot mūs, līdz kamēr pat spītīgākajiem un mazohistiskākajiem no mums apnīkst ciest un mēs esam gatavi mainīties un atmest veco domāšanu. Mums kļūst vienalga. Šajā brīdī mēs esam gatavi ielaist sevī jaunus domāšanas modeļus, kas mūs tuvina paradīzei, taču nevis atgriežoties pie Avota, bet iemācoties paradīzi radīt šeit. |
|