|
Mar. 18th, 2017|09:41 am |
|
Izlasīju vēl vienu grāmatu par psiholoģiju - "Kā pasaragāt savu pusaugu meitu no pakļaujošām un kontrolējošām attiecībām", es gribēju tuvāk izglītoties par šīm traumām - mazohisms, atkarība un kontrole. Ir tik daudz meiteņu, kas ļauj sev kāpt uz galvas, jo viņas ir ar zemu pašvērtējumu, viņas pat bieži aizstāv savus vardarbīgos draugus un šīs tā saucamās mīlestības attiecības. Izskatās, ka cilvēki ar zemu pašvērtējumu piesaista cilvēkus, kas ir vardarbīgi un aizvainojoši. Pazemoti cilvēki parasti dzīvē paši vismaz vienu cilvēku pazemo. Pamestie kādu pamet. Man tā viena draudzene, viņa ļoti pārdzīvoja, ka pameta savas mirušās māsas bērnus, jo nespēja viņus adoptēt, lai arī gribēja. Viņa teica, ka es esmu iedomīgs, kad morāla atbalsta vietā dodu viņai teoriju, ka mēs paši radām savu realitāti, jo kā gan viņa radīja šo realitāti? Tagad es sapratu, ka viņa radīja šo realitāti tā, ka viņu pašu māte bērnībā pameta (nomira) un viņā bija skumjas par to. Tas, kas ar mums notiek visagrākajā bērnībā - no atrašanās mātes miesās līdz 5 gadu vecumam vislielākajā mērā ietekmē visu mūsu dzīvi. Ja mēs nepiedodam saviem pāridarītājiem, Visums noteikti mūs ieliks situācijā, kur mēs paši rīkosimies identiski saviem pāridarītājiem. Mēs tomēr paši radām savu realitāti. Ja mēs mīlam sevi un negribam iet atkal un atkal cauri vienām un tām pašām ciešanām, mums ir jāpiedod visiem, kam vēl neesam piedevuši un jādzīvo šī diena kā pirmā diena uz Zemes - bez traumām. Neviens nevar mūs apvainot, visi tikai risina paši savas iekšējās problēmas. Neviens nezina, kas tu esi, tad kā viņi var tevi apvainot? Viņiem ir priekšstats par tevi, bet tas ne tikai ir neprecīzs, bet ir tikai neiedomājami niecīga daļiņa no tā, kas tu patiesībā esi. |
|