|
Feb. 4th, 2017|11:34 am |
|
Liela daļa filmu, kas vairumam šķiet ĻOTI labas, man liekas garlaicīgas (izņemot "Avatāru", piemēram). Bet tās, kas man liekas labas, kādam citam šķiet ĻOTI nepatīkamas. Arī "Avatārs". Kāda sieviete reiz teica, ka izbesījusies no šīs filmas, jo kāpēc viņai 2 stundas jāskatās par karu. Izskatās, ka neko citu kā karu viņa neuztvēra. Ja es skatos "Avatāru" vienatnē, es varbūt pat vairākas reizes no sirds raudu no aizkustinājuma. Tāpat bija vakar ar "Bīstamo metodi" - man šī filma liekas gandrīz ideāla, tur ir daudz kas, kas mani interesē - Jungs, Freids, ideālisma konflikts ar materiālismu, psihoanalīze, spriedelēšana par to vai ļauties dabai vai ņemt vērā sabiedrības normas, dažas filosofiskas atziņas par seksu kā līdzīgu nāvei (kur tu pazaudē savu ego) u.c. Galu galā arī - stāsts par mīlestību. Pašās beigās man pat sariesās asaras, kad Jungs pateica: "dažreiz ir jāizdara nelietība, lai varētu turpināt dzīvot" un viņa bijusī mīļotā bēdīga aizbrauca. Bet cilvēks, ar kuru es skatījos filmu, to ļoti nokritizēja kā pretīgu un tracinošu - dēļ dažām mazohisma ainām un stāsta par bērnības traumu, kad 4gadīgu meitenīti tēvs pēra. Daudzām sievietēm ir izteikts riebums pret to, ko vīrieši uzskata par normālu filmās. Jo sievietes rada un lolo dzīvību. Kāds gejs reiz man teica: "Manuprāt džeks ir radīts džekam", jo viņi viens otru saprot. Vīrišķā un sievišķā enerģija bieži vien atrodas it kā kara stāvoklī. |
|