|
Jan. 22nd, 2017|07:20 am |
|
Vakar vakarā dabūju pastrīdēties ar sievu par atkarībām dēļ viena komentāra, ko es ieliku facebookā, kur Santa rakstīja, ka jaunībā gribējusi braukt uz Meksiku pēc kokaīna un es rakstīju, ka esmu mēģinājis, bet tikai, kad jau biju zem "skina". Manai sievai ir ļoti strikti viedokļi par narkotikām (un arī sintētiskām zālēm), lai arī viņa tās nekad nav lietojusi. Tas mani pārsteidz - kā cilvēkiem var būt tik strikti viedokļi par lietām, ko viņi nav pieredzējuši uz sevis. Bet vispār - diskutējot ar viņu, es it kā esmu narkomānu pusē, bet tajā pašā laikā īstiem narkomāniem liekas, ka esmu nelietotāju pusē - es vienkārši neesmu ne viens, ne otrs. Man nav jābūt striktam uzskatos, lai tas mani no kaut kā pasargātu. Bet nu beigās mēs nonācām arī pie tā, ka kāda viņai darīšana, ko es domāju, un mēs nevēlamies viens otru mainīt (pārsvarā tomēr es esmu tas, kas nevēlas viņu mainīt). Viņa teica, ka tas, ka es slavēju narkotikas, varbūt kādu vājāku prātu var pavedināt tās sākt lietot. Bet es gribu tikai patiesību. Es esmu patiesības un brīvības enģelis. Masu mēdijos labais tonis ir 1)nerunāt neko labu par narkotikām, 2)neko nopietnu par citplanētiešiem, 3)neko labu par pornogrāfiju. Tas ir tik vienpusēji un negodīgi. Piemēram, lielākā daļa vīriešu un arī daudzas sievietes lieto pornogrāfiju un saņem no tā daudz prieka, tomēr neviens neatļaujas izteikt publiski pateicību pornogrāfijai. Labais tonis ir runāt par pornogrāfijas negatīvo ietekmi vai to, ka tās meitenes ir degradējušās. Tas viss nāk no tūkstošiem gadu ilgas programmēšanas, ka sekss ir slikts. |
|