|
Sep. 14th, 2016|06:43 pm |
"Jau labu laiku biju domājis par tēmu "sekss, mīlēšanās un radīšana". Un man prieks, ka atbilde atnāca! To atradu, iespējams labākajā grāmatā, ko esmu lasījis - "Mīlestības rituāli Jaunā civilizācija 2. daļa" no grāmatu sērijas "Skanošais ciedrs". Neviena filma, skaņdarbs vai mākslas darbs nav spējuši izsaukt tik spēcīgas Dvēseles atbildes jūtas kā šo grāmatu sērija. Tātad, par ieņemšanu:
"Notikusi laulību ceremonija. Taču jaunieši pēc kāzu mielasta un iedzeršanas uzreiz nelec gultā, lai veiktu visiem zināmās pirmās kāzu nakts darbības. Radinieki neliek viņiem iet gultā, bet pēc tam rādīt visiem klātesošajiem asiņainu palagu, kā tas bija pieņemts daudzos kāzu rituālos, it sevišķi Kaukāzā. Iemīlējušies jaunieši dodas katrs uz savu vecāku mājām. Guļ, veic apmazgāšanos. Arī šajās darbībās ir dziļa jēga. Rimstas satraukums, ko izraisīja dzimtas mājvietas projekta izklāstīšana. Satraukums, ko izraisīja pats laulāšanās process, kurā viņi bija pilnīgi aizņemti viens ar otru un atradās kaut arī patīkamā, tomēr milzīgā nervu saspringumā. Viņi atpūšas, izguļas savu vecāku mājās un, protams, domā viens par otru. Pēc divām dienām viņi pirmo reizi satiekas kā vīrs un sieva. Un tad jau viss ir sagatavots bērna ieņemšanai. Turklāt ne materiālie labumi ir noteicošie. Protams, māja, silta kūts dzīvniekiem, sakņu un augļu dārzs arī ir svarīgi. Bet vēl svarīgāks ir jauniešu garīgais un fiziskais stāvoklis. Radomirs uzcēlās pirms rītausmas. Un, nevienu nepamodinājis, uzlika galvā vainagu, paņēma līdzi mātes izšūto kreklu un aizskrēja pie strautiņa, kas iztecēja no avota.
Mēness apspīdēja pirmsausmas krēslaino ceļu, bet debesu augstumos vēl mirdzēja zvaigžņu miriādes. Nomazgājies strautiņā, viņš apvilka kreklu un ātriem soļiem devās uz sirdī izloloto vietu. Sāka svīst gaisma. Un, lūk, viņš jau stāv vietā, kur nesen divu ciemu iedzīvotāji svinēja līksmus svētkus, kurus viņš pats bija radījis ar savu sapni. To, cik spēcīgas jūtas un sajūtas var pārņemt cilvēku šādā brīdī, nespēj apjaust tas, kurš pats neko tādu nav pārdzīvojis. Var teikt, ka cilvēku pārņēma Dievišķīgas izjūtas un jūtas. Un tās kļuva vēl stiprākas, satraukumā gaidot rītausmas staru, kurā… Lūk, arī viņa! Radomira brīnišķīgā Ļubomila! Rītausmas stara apmirdzēta, meitene skrēja uz tikšanos ar viņu un uz kopīgo radīšanu. Brīnišķīgā parādība steidzās pie Radomira. Protams, pilnībai nav robežu, bet pēkšņi abiem laiks apstājās. Savu jūtu pārņemti, viņi kā pa miglu iegāja jaunajā mājā. Uz galda atradās ēdiens, reibinošs sausu ziedu aromāts dvesmoja no izšūtās segas, ar kuru bija pārklāta gulta.
- Par ko tu tagad domā? - viņa čukstus kaismi jautāja.
- Par viņu. Par mūsu bērnu, - Radomirs notrīsēja, palūkojies uz Ļubomilu. - Ak, cik tu esi skaista! - viņš, nespēdams savaldīties, ļoti uzmanīgi pieskārās viņas plecam un vaigam. Ļubomilas un Radomira sirdī valdīja ne tikai prieks: viņi raudzījās viens otrā ar vārdos neizsakāmu sajūsmu. "Mans vīrs," klusi pie sevis čukstēja Ļubomila, "mans vīrs, paldies debesīm un Visumam. Kāda laime - dzīvi Mīlestībā Tu dāvā cilvēkiem, ak taisnais Dievs." "Mana sieva," skatoties uz Ļubomilu, domāja Radomirs. Viņš aizvēra acis, atkal tās atvēra, lai it kā
nejauši ieraudzītu viņu. It kā skatītu skaistāko parādību visā pasaulē. It kā viņa priekšā atrastos pati galvenā dieviete. Taču dievieti Ļubomilu viņš redzēja ne jau "it kā". Viņš patiešām skatīja dievieti savām acīm. Mīlestības karstā elpa apņēma abus un aiznesa neredzētos augstumos.
Miljoniem gadu neviens nespēs sīki aprakstīt to, kas ar diviem jauniem cilvēkiem notiek tad, kad viņi saplūst abpusējā mīlestībā, lai radītu sev un Dievam līdzīgo. Bet Vēdrusu kultūras cilvēki - dievi skaidri zināja: kad notiek vārdos neaprakstāmais divu cilvēku savienošanās brīnums, vēlāk katrs no abiem paliks viņš pats. Un tajā pašā laikā, šajā grūti izskaidrojamā mirklī Visums notrīsēs, redzot parādību: mazuļa Dvēsele basām kājām pa zvaigznēm steidzas uz Zemi, iemiesojot sevī divus un vēl trešo.
Rītausma pārtapa laimīgā dienā. Un saule pacēlās virs zemes. Smalks stars spožāk apspīdēja to vietu, kur uz zemes stāvēja dievi. Bet stiprāk par saules gaismu viņus apmirdzēja neredzamā un svētīgā Mīlestības enerģija, Dieva dāvana zemes dieviem. Mīlestības enerģija līksmoja! Vai tā bija saprātīga? Saprātīga gan! Būdama kā visas jūtas - saprāta daļiņas, tā Dieva acīs bija vissvarīgākā. Kad Dievs radīja
Zemi, Viņš teica Mīlestībai:
- Steidzies, Mīlestība Mana, steidzies nespriedelējot. Steidzies ar savu pēdējo dzirksteli. Ar diženo svētlaimes enerģiju ieskauj viņus, visus Manus nākamos dēlus un meitas. Tagad, kad Ļubomilas un Radomira mīlestībā bija ieņemts bērns, Mīlestība piesauca Dievu:
- Neredzams Tu esi, Diženais Radītāj. Bet bērni Tavi redzami. Neredzama biju arī es. Tagad es redzu savu atspulgu Tavu bērnu sejās. Viņi ir Tavi un it kā arī mani. Vēlos auklēt viņu bērnus un saprast, kā Tu, Diženais Radītāj, spēji paredzēt, atdodot mani visu, neatstājot Sev neko? Kā Tu spēji paredzēt zemes dzīves laimi? Parādies bērniem visā Savā skaistumā un diženumā. Ar tikko manāma vēja čukstiem Dievs atbildēja Mīlestībai:
- Neuzdrošinos novērst Savu bērnu uzmanību no diženās un iedvesmojošās radīšanas. Un tu, Mana Mīlestība, neapdedzini ar savu prieka brāzmu jaunās sirdis.
- Mans Dievs, es neapdedzinu, es sasildu. Tu teici: "mūsu bērnus", un es viegliņām notrīsēju, manī uzreiz ieplūda enerģija. Bet es viņus apvaldīju, neapdedzināju. Tu teici: "mūsu bērnus", tātad viņi ir mazliet arī mani.
- Tie, kuri dzims mīlestībā, sapratīs, kas ir viņu tēvs un māte.
***
- Vladimir, varbūt to būs grūti saprast, bet tu mēģini. Vēdrusiem bērnu ieņemšanā intīmā tuvība nebija pati svarīgākā. Tas, ko tagad dara cilvēki gultā un ko viņi sauc par mīlēšanos, Mīlestību vienīgi aizvaino un pazemo Dievu. Viņi tikai uz brīdi apmierina savu iekāri, un tas nav ne simto daļu vērts no tā, ko Dievs bija lēmis cilvēkiem.
Vēdrusi cits citā saskatīja ne jau miesas prieku objektu, bet gan ko citu. Kad Ļubomilai un Radomiram radās vēlme ieņemt bērninu, vini to neuztvēra kā kaut ko no sevis nošķirtu. Tajos laikos bija citāda jūtu kultūra. Iemīlējušies vīrs un sieva viens otrā redzēja bērniņu. Un tāpēc viņu glāsti bija pavisam citādi. Ne jau kopošanās alkas lika viņiem tiekties vienam pie otra. Viņus virzīja cildenā tieksme radīt. Un Radomirs apskāva Ļubomilu gluži kā savu bērnu. Maigi noglāstīja matus, pieskārās stingrajām krūtīm, glāstīja plecus, skūpstīja plaukstas. Ļubomila savukārt noglāstīja viņa seju un plecus. Maigi aplikusi rokas viņam ap kaklu, piespieda Radomiru sev pie krūtīm gluži kā bērnu…
Pasaulē ir daudz traktātu, kas stāsta cilvēkiem par intīmo tuvību. Bet nekad nav bijis un nebūs tāda traktāta, kas spētu aprakstīt vēdrusu bērna ieņemšanas procesu. Ne jau iemīlējušos ķermeņiem tajā bija svarīgākā loma. Ķermenis tikai izpildīja cilvēku gribu un vēlmes. Tobrīd cilvēki atradās citā laika dimensijā. Kad svarīgās darbības bija pabeigtas, viņi atgriezās uz Zemes. Saņemtais gandarījums nebija īslaicīgs. Tas uz mūžiem palika kopā ar viņiem, it kā par vienu pakāpienu pavirzot cilvēku tuvāk pilnībai. Tas notika, un Radomirs, it kā visu pasaulē aizmirsis, it kā neatgriezies no viņam agrāk nezināmās dimensijas, noskūpstīja Ļubomilu kā tikko piedzimušu bērnu un ieslīga svētlaimīgā miegā. Varbūt vīrieši tāpēc nevar neaizmigt, ka viņiem atkal gribas atgriezties tur. Bet Ļubomila negulēja. Viņa it kā sajuta sevī brīnumainu daļiņu. Piecēlās no gultas, piegāja pie loga. Logā spīdēja saulīte un sadalīja palodzi gaišajā un tumšajā daļā. Ļubomila ar pirkstu novilka pa līniju, kas šķīra gaismu no ēnas, noraisīja no rokas linu prievīti un nolika to uz šīs līnijas. Vēdrusi vienmēr atzīmēja ieņemšanas dienu un brīdi. Pēc tam vietā, kur notika laulību ceremonija, iestādīja koku ar taisnu stumbru. Tam pretim iestādīja otru koku tad, kad gaismu un ēnu uz palodzes vienu no otras šķīra linu prievīte. Otro koku stādīja pirmā ēnā. Tas jaunlaulātajiem ļāva vienmēr atcerēties bērna ieņemšanas brīdi. Un horoskops, ja to skaita no šā brīža, vienmēr ir precīzāks. Kaut arī vēdrusi zināja par planētu izvietojumu, par to ietekmi uz cilvēku, viņiem piemītošā milzīgā enerģija ļāva veiksmīgi darboties, pat spītējot planētām. Starp šiem kokiem vēlāk izlēja augļa ūdeni, apraka placentu. Un, kad cilvēks bija pieaudzis, viņš savas ieņemšanas dienā devās tur gulēt. Planētu izvietojums katru gadu nedaudz mainījās, un cilvēks šajā naktī sajuta visu no Kosmosa nākošo informāciju. Ne ar prātu, drīzāk gan ar zemapziņu, jūtām. Līdz pat visa uz zemes esošā dievišķajai radīšanai. Ja bija kādas slimības vai skumjas, šajā vietā miegs tās padzina. Bet vēdrusi slimoja ļoti reti. Ieņemšanas vieta bija tā, kur viņi baudīja miegu, centās izprast pasaules norises.""
(Artūrs Pašreizējais) |
|