|
Sep. 14th, 2016|06:41 pm |
"Jau pasen vēlējos piedalīties šādās laulībās un beidzot tas notika:))
Pateicoties Svetai, vēlme piepildījās. Paldies, Sveta (flower)
Laulības notika saullēkta laikā - linu tautu tērpos. Salaulāšanu veica vedēji, jo no jaunā pāra vecākiem bija tikai 1 tēvs, kurš nevēlējās pats uzdot svinīgos jautājumus visu klātbūtnē. Rituāls notika krieviski. Rāznas nacionālajā parkā. Rāznas ezers un tā apkārtne ir 1 no Lavijas spēka vietām. Pēc salaulāšanās visi gavilējām un saucām "urā"! Vispār tai dienā saucu "urā" vairāk reižu nekā iepriekš visā mūžā:D
Tad, dziesmas dziedot, kopīgi radījām (iestādījām) dārzu ar līdzpaņemtiem stādiem - kas to būtu domājis, ka tā ir tik patīkama nodarbe - it sevišķi tādā notikumā kā laulības! Tad, rīta dzestrumu izbaudījuši, devāmies pie kopīga galda. Un nepagāja ne pusstunda, kad sākās nebeidzama dziedāšana ģitāras pavadījumā (music) (dance) - sākumā iekštelpās, pēc tam jaunradītajā dārzā, pie vārda "ЛЮБОВЬ", kas jau bija iestādīts ar ciedriem, liels vārds ar ~6 metru burtu augstumu. Vēl mēs piedalījāmies хоровод jeb riņķa dejās ar dziedāšanu ar foršām un ne tik foršām dziesmām. Vispār es piekrītu teicienam - Skumjas dziesmas rada skumjas, bet priecīgas dziesmas rada prieku! Jau labu laiku dziedu tikai priecīgas dziesmas, kas man arī rada priecīgu noskaņojumu. Un, protams, vārdiem ir milzīga nozīme.
Jau esmu pārveidojis savu mīļāko dziesmu, lai visi vārdi būtu labi - "Pī Dīveņa gari goldi" pēdējie panti manā versijā skan:
"Es uzkõpšu kalneņā`i,
Na nū kolna lejeņā.
Es lobõki ūtram dūšu,
Na nū ūtra meili lyugšu.
Pī Dīveņa gari goldi,
Tī sēž poša meilõ Mõra."
Šis bija labs laulību piemērs. Es vēl labprāt apmeklētu arī kādas latviešu laulības iedvesmai, bet idejas, kā šos svētkus uzlabot, ir jau tagad - latvju danči, ko iemācītu turpat uz vietas ar labiem danču spēlmaņiem, līdzīgi kā folkklubā "Ala" (dance)
Tas būtu pacilājoši! Dziesma attīra, deja uzlādē ar enerģiju!
Biju tik priecīgs pēc šī pasākuma!
Tātad, smalkāk par pašu laulību rituālu. Ņemts no Vladimira Megre
Skanošais ciedrs VIII
Mīlestības rituāli
Jaunā civilizācija
2. daļa:
"LAULĪBU RITUĀLS
Vēdrusu laulību rituālu tu, Vladimir, jau zini un "Dzimtas grāmatā" rakstīji par to. Atgādināšu šo darbību dziļo jēgu. Mīlošajiem bija kopīgi jāatrod vieta savai nākamajai dzimtas ligzdai. Parasti viņi divatā devās ārpus ciema, kurā dzīvoja puiša vecāki, pēc tam aizgāja uz viņas ciema apkaimi. Un jauniešiem nevajadzēja pavēstīt vecākiem par saviem nodomiem. Abās apmetnēs dzīvojošie tāpat saprata un zināja,
kas turpmāk notiks. Apmēram uz hektāru lielā pašu izraudzītā zemesgabala viņi projektēja reālu dzīvi. Viņiem domās bija jāizprojektē māja, jāizvieto daudzi augi, turklāt tā, lai veidotos labvēlīga savstarpēja iedarbība, lai augi cits citam palīdzētu. Ļubomila un Radomirs ātri atrada zemesgabalu savai nākamajai dzimtas mājvietai. Viņi, gluži kā sarunājuši, devās ārpus apmetnes uz vietu, kur atradās neliels meža klajumiņš un tikko manāma urdziņa iz tecēja no neliela avotiņa. Radomirs te nebija pirmo reizi. Viņš sēdēja, sap ņoja par nākotni, par dzīvi kopā ar savu mīļoto. Divas reizes te sava uzticamā auļotāja mugurā garām bija jājusi arī Ļubomila. Pati nezinādama kāpēc, viņa kādudien apturēja zirgu pie strautiņa, pastaigāja pa meža klajumiņu, atpina bizi, sasēja matus ar prievīti un ilgi stāvēja pie bērza. Tagad abi mīlošie divatā stāvēja šajā vietā.
- Man patika pabūt šeit vienam, es gribētu, lai te turpinās mūsu dzimta, - teica Radomirs.
- Arī man patīk šī vieta, - nočukstēja Ļubomila.
Nākamajā dienā, kad sāka aust gaisma, Radomirs uz noskatīto vietu atveda ratos kārtis - ap pusotru desmitu, garas vītola klūgas un nelielus mietiņus, izkapti. Tikko bija sācis pļaut zāli, kā redz: Ļubomila traucas šurp sava zirga mugurā. Radomirs nespēja acis novērst no meitenes, un viņa sirds strauji pukstēja. Skaistule trīs metrus pirms vēl neredzamās viņu zemesgabala robežas nolēca no zirga un pieskrē ja pie Radomira.
- Sveicu tevi ar jaunu dienu, radītāj, - Ļubomila smaidīdama teica Radomiram.
- Laba diena sākas, un es nolēmu atvest krāsainas lentītes, lai varētu atzīmēt nākamo stādījumu vietas.
- Paldies tev par dienas izdaiļošanu, - atbildēja Radomirs.
Mīlošie jaunieši neapskāvās un neskūpstījās. Vēdrusiem līdz kāzām nebija pieņemts to darīt. Un šādai rīcībai bija dziļa jēga: apskāvienus un skūpstus viņi līdz bērnu ieņemšanai nepārvērta par kaut ko ikdienišķu. Un tāpēc tad, kad notika bērna ieņemšana, viņu enerģija bija maksimāli sakāpināta. Arī satikša nos viņi nekad nesarunāja. Katrs devās uz izraudzīto vietu, kad pats to vēlējās. Katru dienu rītausmā pirmais ieradās Radomirs, pēc tam atjāja Ļubomila. Pēc nedēļas Radomirs bija uzbūvējis slieteni, līdzīgu mazai jaukai mājiņai. Divarpus metrus platu un trīs metrus garu. Kārtis viņš ieraka zemē un no savītiem zariņiem izveidoja sienas, pārsegumam iz mantoja kārtis un zariņus. To visu abi pārklāja ar sausu zāli, bet iekšpusē Ļubomila visas sienas un griestus izklāja ar rakstā austu audeklu. Un sagatavoja divas guļvietas: ieklāja tajās salmus, pa virsu sienu, tam pāri uzsedza segu. Kad brīnišķīgais namiņš bija gatavs, Ļubomila un Radomirs tajā bieži palika pa nakti, taču intīmās tuvības starp viņiem nebija. Šāda tuvība pirms laulāšanās, pirms ģimenes ligzdas izveidošanas tika
uz skatīta par apvainojumu nākamajiem bērniem. Turklāt mīlošajiem bija daudz darba. Radomirs atnesa platu dēli, uz tā izgreba zemesgabala plānu un atzīmēja debespuses, Saules lēkta un rieta, kā arī Mēness uzlēkšanas vietu. Vēl gan dienā, gan naktī plānā atzīmēja vēja kustības spēku un virzienu. Ļubomila bieži apstaigāja zemesgabala robežas, ilgi stāvēja, iztēlodamās nākamo stādījumu ainu, un gāja pie Radomira plāna, pārbaudīja, vai tiem nekai tēs vējš, vai nekritīs virsū ēna. Kad pienāca ziema, Ļubomila retāk gāja uz abu Mīlestības telpu. Viņa savu vecāku mājās auda, ar mīlestību izšuva Radomira kreklu. Bet Radomirs bieži brauca uz nākamo dzimtas mājvietu, joprojām atzīmēja vēju virzienus, iegaumēja, kā klājas sniegs. Tā gadu no gada vēdrusi veidoja laikapstākļu kalendāru. Tādi dēlīši ar shēmām bija katrā vēdrusu
ģimenē, un pēc tiem viņi varēja noteikt laikapstākļus gadu, pat divus vai trīs gadus uz priekšu. Varētu likties, ka vieglāk būtu ņemt un nokopēt vecāku kalendāru, bet tas nebūtu gluži precīzs. Katrai vietai ir mazliet citāda ģeogrāfiskā ainava, un piekalnīte vai mežiņš varēja augus pasargāt no vēja. Ziemā varēja veidoties dažādas kupenas.
Kad pienāca pavasaris, Radomirs un Ļubomila bija pilnībā izstrādājuši savu projektu. Agrā pavasarī viņi atkal sāka dzīvot kopā savā namiņā. Tagad viņiem vajadzēja atzīmēt katra stāda atrašanās vietu ar mietiņiem un zariņiem, pie kuriem bija piesietas krāsainas lentītes, visu rūpīgi saskaņot. Bet Radomiram bija jāizrok aka, jāiežogo strautiņš. Līdz brīdim, kad varēja sākt stādīt dēstus, bija palikušas divas nedēļas, un Ļubomila un Radomirs sā ka gatavoties kāzām. Vispirms aizgāja uz to ciemu, kur dzīvoja līgavainis, pēc tam uz līgavas ciemu. Un iegriezās katrā mājā, aicinot saimniekus uz kāzām. Viņu ierašanos satraukti gaidīja ikvienā mājā. Katrs gribēja redzēt viņu mīlestību un tikt skaidrībā par to, ko dāvināt viņu dzīvajai mājai. Kad jaunais pāris iegāja dārzā, pagalmā vai mājā, viņi saimniekiem neko daudz neteica. Katram tikai vienu frāzi, piemēram, tādu: "Ak, cik skais ta ir jūsu ābelīte" vai "Kaķēna skatiens ir tik saprā tīgs", "Cik uzvedīgs un strādīgs ir jūsu lācis." Šāda uzslava kokam, kas auga dārzā, vai kaķēnam, kas dzīvoja šajās mājās, nozīmēja atzinību saimnieku dzīvesveidam un to, ka arī viņi gribētu sev tādu augu vai dzīvnieku. Jaunos iekšā neaicināja un ne ar ko necienāja. Un ne jau velti pie vēdrusiem tā bija pieņemts. Jo jaunajiem atteikties no uzaicinājuma un cienasta būtu netaktiski, bet, ja viņi sāktu ciemoties, tad nepaspētu līdz kāzām apstaigāt visas ģimenes.
Nedaudz noteikumus pārkāpa Radomira bērnības draugs Arga. Kad mīlošie jaunieši ienāca viņu sētā un sāka runāt ar tēvu, pēkšņi izskrēja Arga un no steliņģa izveda neparasto ērzeli, par kuru sajūsminājās viss ciems, un saviļņots sacīja:
- Lūdzu, pieņemiet no manis zirgu. Viņš vēl joprojām nelaiž sev nevienu klāt, kopš Ļubomila viņu gadatirgū savaldīja.
Tēvs viltīgi paskatījās uz dēlu un teica:
- Bet varbūt tu pats, Arga, iejājējus nelaid klāt zirgam? Pats nezin kāpēc to neiejāj.
Nedaudz samulsis, Arga atbildēja:
- Neiejāju, jo nolēmu, lai šis ērzelis vienmēr paliek brīvs, tagad esmu pārdomājis, ņemiet zirgu, - un pa stiepa Ļubomilai pavadu.
- Paldies, - teica Ļubomila, - es nevaru ņemt zirgu, jo viņš ir pieradis pie cita cilvēka, bet, ja ir kumeliņš no viņa, mēs ar vislielāko pateicību to pieņemtu. Kad jaunie bija apstaigājuši visas abu ciemu dzimtas mājas un pienāca izraudzītā diena, rītausmā no abiem ciemiem uz viņu zemesgabalu steidzās gan vecs, gan jauns. Cilvēki nostājās visgarām zemesgabalam, kura robežas abi jaunieši bija iezīmējuši ar sausiem
zariņiem. Bet centrā, līdzās slietenim, pacēlās ziediem rotāts pakalniņš. Radomirs uzkāpa tajā un, mazliet satrau cies, izklāstīja sanākušajiem cilvēkiem nākamās dzimtas mājvietas projektu. Ikreiz, kad jauneklis norādīja uz kādu vietu, kur bija paredzēts stādīt noteiktu augu, no ļaužu apļa iznāca cilvēks un nostājās Radomira norādītajā vietā. Un šis cilvēks turēja rokās tā auga dēstu, kuru bija nosaucis Radomirs. Cilvēki paklanījās katram, kurš iznāca no apļa. Jo viņu taču bija uzslavējuši jaunie, kad abi apstaigāja dzimtu mājvietas, par to, ka pratis izaudzēt ko tik brīnišķīgu. Tātad iznākušais bija Radītāja- visu Tēva, visus mīlošā Dieva uzslavas cienīgs. Pabeidzis stāstīt par projektu, Radomirs nokāpa no pakalniņa, piegāja pie Ļubomilas, kas satraukta un ļoti saviļņota vēroja visu notiekošo, paņēma viņu pie rokas un lēnām veda uz pakalniņu. Un Radomirs, visiem dzirdot, teica:
- Mīlestības telpu es šeit radīju nejau viens. Līdzās man un jūsu priekšā, cilvēki, stāv mana brīnišķīgā iedvesmotāja.
Sākumā meitene, labāk gan būtu viņu saukt par jaunavu, visu priekšā nolaida acis. Katrai sievietei piemīt savs daiļums. Taču ikvienas dzīvē var būt tādi brīži, kad viņa kļūst par visām pārāka. Mūsdienu kultūrā tādu brīžu nav. Bet tolaik… Rau, Ļubomila pacēla savas acis pret cilvēkiem. Un tūlīt arī atskanēja visu viņas priekšā stāvošo ļaužu gaviļu un sajūsmas sauciens. Meitenes sejā atmirdzēja nevis pārgalvīgs, bet gan drosmīgs smaids. Mīlestības enerģijas piestrāvots. Vaigos parādījās spilgtāks sārtums nekā parasti. Jaunās sievietes veselībā kūsājošais augums un acu mirdzums it kā sasildīja sanākušos cilvēkus un visu apkārtējo tel pu. Uz mirkli viss it kā pamira. Jaunā dieviete stāvēja cilvēku priekšā starojoša savā skaistumā. Viņiem no šā skata vai elpa aizrāvās. Tāpēc jaunavas vecāki ne uzreiz, bet gan pamazām, vecāku un jaunāku ģimenes locekļu pavadīti, pienāca pie uzkalniņa, kur stāvēja abi iemīlējušies jaunieši. Apstājušies pie tā, viņi vispirms paklanījās jaunajam pārim, pēc tam māte jautāja līgavai, savai meitai:
- Visa mūsu dzimtas gudrība ir tevī. Saki mums, mana meita, vai tu redzi savas izraudzītās zemes nākotni?
- Jā, māt, redzu, - atbildēja Ļubomila.
- Teic man, meita mana, - māte turpināja, - vai viss, kas no nākotnes tika parādīts, tev patīk?
- Izklāstītais projekts iet man pie sirds. Un tomēr gribu tajā ari no sevis ko pielikt klāt.
Veikli nolēkusi no uzkalniņa, Ļubomila ātri skrēja starp cilvēkiem uz topošā dārza viņu galu. Tur apstājās un teica:
- Šeit jāaug kokam ar adatainām lapām, bet līdzās tam - bērziņam. Kad pūtīs vējiņš no tās puses, tas saskarsies ar priedes, pēc tam ar bērza zariem, pēc tam vējiņš palūgs, lai koku zari nodzied melodiju. Tā nekad neatkārtosies, bet ikreiz veldzēs dvēseli. Un šeit, - viņa paskrēja mazliet sānis, - šeit augs puķes.
Vispirms lai iekvēlojas sarkanā krāsa, ne daudz vēlāk violetā, te - tumši sarkanā. Ļubomila sasarkusi, daiļa kā feja, uzsāka deju nākotnes dārzā. Un atkal aplī stāvošie viesi sāka darbo ties, steidzās aiznest sēklas uz turieni, kur bija no rādījusi dedzīgā jaunava. Pabeigusi deju, viņa atkal piegāja pie uzkalniņa un, nostājusies līdzās savam izredzētajam, teica:
- Tagad šeit būs brīnišķīga telpa. Zeme te radīs brīnišķīgu ainavu.
- Mana meita, pasaki tagad visiem cilvēkiem, - māte atkal uzrunāja Ļubomilu, - kurš būs visas šīs brīnišķīgās telpas valdnieks? Kuram no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz zemes, tu gribētu uzlikt galvā vainagu?
Un tad, pagriezusies uz līgavaiņa pusi, līgava teica:
- Vainagu ir cienīgs pieņemt tas, kura doma spēj radīt brīnišķīgu nākotni, - un viegli noglāstīja līdzās stāvošā Radomira plecu. Puisis noslīga viņas priekšā uz viena ceļa. Un meitene lēnām uzlika viņam galvā skaistu, pašas pītu vainagu no smaržīgām zālītēm un puķēm. Pēc tam trīs reizes ar labo roku noglāstīja viņa galvu un ar kreiso roku to nedaudz nolieca uz savu pusi. Tad Radomirs piecēlās. Ļubomila nokāpa lejā no uzkalniņa un padevīgi nolieca savu galvu viņa priekšā. Nu, kā bija pieņemts, pie uzkalniņa pienāca jaunekļa tēvs ar visu ģimeni. Viņi godbijīgi apstājās, un tēvs dēlam, kura galvu rotāja vainags un kurš stāvēja augstāk par visiem, jautāja:
- Kas esi tu, kura doma spējīga radīt Mīlestības telpu?
Un Radomirs atbildēja:
- Esmu tavs dēls un Radītāja dēls.
- Tev galvā uzlikts vainags - diženas misijas priekšvēstnesis. Ko tu, vainagotais, darīsi, kam pār savu telpu ir vara?
- Radīšu brīnišķīgu nākotni, - skanēja atbilde.
Un atkal tēvs jautāja:
- Kur ņemsi spēku un iedvesmu, mans dēls un vai nagotais Radītāja dēls?
- Mīlestībā!
Atskanēja nākamais jautājums:
- Mīlestības enerģija var klīst pa visu izplatījumu. Kā tu saskatīsi Visuma mīlestības atspulgu uz Zemes?
- Ir kāda meitene, tēvs, un viņa man ir Visuma Mīlestības enerģijas atspulgs uz Zemes, - pateicis šos vārdus, viņš nokāpa lejā pie Ļubomilas un, pa ņēmis vinu aiz rokas, atkal uzveda uzkalninā. Abi noskatījās, kā viņu ģimenes saiet vienā pulkā, apskaujas un jokojas. Pēc tam jauneklis visiem pateicās, un cilvēki sāka stādīt savas dzīvās dāvanas tur, kur Radomirs iepriekš bija norādījis. Tie, kuriem nebija norādīta vieta, kur stādīt, gāja gar iezīmēto zemesgabala robežu un dziedot izsēja līdzpaņemtās sēklas. Jau pēc dažām minūtēm bija likti pamati brīnišķīgam dārzam. Un atkal Radomirs, pacēlis uz augšu rokas, iestājoties klusumam, teica:
- Lai visas radības, ko Radītājs cilvēkam dāvājis, draudzīgi dzīvo kopā ar mums.
Nu tie, kuri gribēja dāvināt dzīvniekus, pienāca pie pagaidu mājiņas, nesot rokās kaķēnu vai kucēnu vai vedot saitē telēnu vai lācēnu. Radomira draugs Arga viņiem uzdāvināja solīto kumeļu. Pēc tam pie namiņa no zaru pinumiem ātri izveidoja aplokus. Un drīz vien šī pagaidu mītne bija piepildīta ar jauniem dzīvniekiem. Tam bija dziļa jēga: salikti visi kopā, viņi mūžīgi dzīvos draudzībā, rūpēsies cits par citu un palīdzēs cits citam. Pieņēmuši dāvanas, Ļubomila un Radomirs atkal visiem pateicās, tad, kā tas bija pieņemts, ar dziesmām un dejām visi nodevās kopīgai līksmībai. Bet jaunie kopā ar piederīgajiem aizgāja katrs uz savu māju. Divas dienas un naktis viņi viens otru neredzēs.
Pa šo laiku abu apmetņu labākie meistari aiznesa uz Ļubomilas un Radomira zemesgabalu iepriekš sagatavotos materiālus guļbūvei, uzlika jumtu, ieklāja grīdu, aizdrīvēja visas šķirbas ar sūnām un zāli. Bet sievietes uz jauno māju atnesa labākos augļus. Abas mātes klāja gultu ar lina palagiem. Un otrajā naktī visi cilvēki devās prom no turienes. Mīlestības enerģija virmoja ap viņiem, gaidot abus iemīlējušos jauniešus.
***
Redzi, Vladimir, kas iznāk. Vēdrusu ģimene, šajā gadījumā mazās Ļubomilas ģimene, mīlestības jūtu rašanos meitenītē uznema ka Dieva davanu. Un izturējās pret šīm jūtām kā pret jaunu ģimenes locekli, kuru par palīgu mazās meitenītes audzināšanā sūtījis Dievs. Bet varbūt pat kā galveno audzinātāju. Savukārt vecmāmiņa palīdzēja Ļubomilai saprast, ko diženā Mīlestības enerģija vēlas no viņas, norādot vienkāršā, bērnam saprotamā valodā konkrētas dar bības. Meitene aizrautīgi sāk apgūt zinības, sadzīves gud rības, pilnveido savu garu un ķermeni. Kam bija vislielākā loma Ļubomilas panākumos? Vecmāmiņai, gudrajiem skolotājiem volhviem, pašai meitenei vai nenogurdināmajai, diženajai Mīlestības enerģijai?
- Manuprāt, ja nebūtu Mīlestības enerģijas, tad pārējie, kas piedalījās Ļubomilas audzināšanā, diezin vai panāktu pat pusi no sasniegtā. Taču, ja nebūtu viņu, diezin vai Mīlestības enerģija viena pati spētu ievirzīt meiteni uz pareizā ceļa.
- Tātad notika kopīga radīšana, un visi guva no tās prieku. Tieši to Dievs vēlas sagaidīt no cilvēka.
- Piekrītu. Pati kāzu ceremonija - tie vispār ir skaistuma, jēgas un racionalitātes ziņā nepārspēti svētki, īsts šedevrs. Ja tos salīdzina ar mūsdienu kāzu tradīcijām, tad šķiet, ka esam pārvērtušies par idiotiem okultajā ziņā. Kas paliek jaunajiem pēc mūsdienu kāzām? Atmiņas par braucienu automašīnā nezin kāpēc pie "mūžīgās uguns", iedzeršana kafejnīcā vai restorānā, saucieni "rūgts" un skūpsti visu acu
priekšā, tādējādi tērējot enerģiju, kas paredzēta bēr na radīšanai. Pēc vēdrusu laulību ceremonijas jauniešiem palika nevis atmiņas, bet gan reāla māja, ko ar prieku cēluši labākie meistari, dārzs ar daudziem augiem, kurus pēc jaunlaulāto izstrādātā projekta iestādījuši
radinieki, draugi un kaimiņi. Faktiski viņiem palika īsta Mīlestības telpa. Svēta, patiešām dievišķīga, dzīva ligzda, kurā tad arī
vēlāk notiks bērna ieņemšana. Vēdrusu kāzu ceremonijā liecinieki ir nevis divi draugi, kā tas ir tagad, bet gan visi radinieki, visi
apkārtējie iedzīvotāji, un viņi parakstās nevis uz papīra, bet gan uzliek savu parakstu uz zemes ar radošu darbību. Savukārt abi jaunlaulātie kopā liek eksāmenu, visa ciema priekšā stāstot par savas nākamās dzimtas mājvietas projektu. Manuprāt, viņu paveiktais ir daudz nozīmīgāks par mūsdienu doktora disertāciju. Protams, dzīvās telpas materializācija, māja un saimniecība, skaistās darbības, ar kuru palīdzību tas viss tiek veidots, neapšaubāmi ir nozīmīgs faktors. Bet ne mazāk svarīgs ir vēl kāds gluži neticams aspekts. Paraugies, kas salaulā jauniešus. Ne jau vecāki, ne arī kāds nejaušs cilvēks no dzimtsarakstu biroja vai mācītājs, kuru bieži vien viņi redz pirmo un pēdējo reizi. Ļubomila to dara pati! Viņa visu sanākušo ļaužu klātbūtnē uzliek Radomiram galvā vainagu. Tā spēj rīkoties tikai īsti Dieva bērni. Šis psiholoģiskais faktors nebūt nav tik vienkāršs, kā var šķist pirmajā mirklī. Cilvēks, kurš ļauj reģistrēt savu mīlestību kaut kādiem nejauši izraudzītiem ļaudīm, zemapziņas līmenī jau atsakās no atbildības par ģimenes turpmāko likteni. Ļubomila, gluži otrādi, pati to uzņēmās.
Mūsdienās starp jauniešiem, kuri laulājas, un Dievu pastāv daudzas konvencionalitātes. Tā ir gan vecāku svētība, gan laulības reģistrācija dzimtsarakstu birojā, gan mācītājs baznīcā. Starp vēdrusu jauno pāri un Dievu nebija neviena. Tātad viņu laulību varēja svētīt tikai pats Dievs. Un Viņš patiešām to darīja vēl pirms salaulāšanās. Viņš sūtīja jauniešiem abpusēju mīlestību. Vēdrusi zināja, kā to pieņemt un padarīt mūžīgu. Bet kas notika Vēdrusu perioda cilvēku dzīvē pirms bērna ieņemšanas?""
(Artūrs Pašreizējais) |
|