|
Jun. 10th, 2016|01:38 pm |
Attīstība norit pēc formulas "tēze, antitēze, sintēze". Sākumā ir tēze: "šī pasaule radīta tikai manai baudai", pēc tam ir antitēze: "šī pasaule ir ciešanas, mans ego rada ciešanas, man vajag atbrīvoties no ego un vairs nepārdzimt". Pēc tam ir sintēze: "šī pasaule ir radīta, lai mēs būtu laimīgi, bet mēs arī apzināmies, ka esam mākslinieki un radītāji un nenokļõūstam zem sava mākslas darba (dzīves) kontroles, bet radām to pēc saviem ieskatiem". Tie, kas atrodas "antitēzes" stadijā, "sintēzes" stadijas cilvēkus uzskata par netīriem jeb "tēzes" stadijā atrodošamies. Viņi jauc mīlestību pret sevi ar egoismu.
Ja Visums ir kā koks un katra dimensija ir vienlīdz svarīga, arī šī dimensija ir svarīga. Mēs esam galējie koka zariņi un traucamies tukšumā, mēs esam jaunatklājēji. Tāpēc jābūt lielam ekspertam, lai noturētos kā sērfotājam uz viļņa un iemācītos būt šeit laimīgam (nevis raušot visu sev, bet apzināti radot savu realitāti ar apziņu). Ir saprotams, ka sākumā jāiziet stadijai, kur ir vēlme šeit nepārdzimt un atbrīvoties no ego. Bet ego ir nekas cits, kā tava individuālā apziņa, tā pastāvēs vienmēr un visos līmeņos. Arī Dievam ir apziņa: "Es esmu", tā ir apziņas esence. |
|