|
May. 1st, 2016|04:04 am |
Lai arī es jūtos labvēlīgs pret visiem, man vienmēr uzkrīt uz nerviem itāļi. Ar savu debīlo ekspresīvismu. Piemēram, ir tādi itāļi, kas vnk vārās. Stundām ilgi. Ir tādi cilvēki, kam vajadzīgi klausītāji un kas var vārīties bez apstājas. Man liekas, tā ir pataloģija. Pielīdzināma daunismam vai tamlīdzīgai saslimšanai. Ja es tāds būtu, uzskatītu, ka manai dzīvei nav vērtības, jo jebkādu instrospekciju apklusina ārēja runāšana. Lai tikai instrospekcijai nebūtu ne mazāko cerību ierunāties. Varbūt reptiliāņi ir uzlikuši viņiem šo sotfware programmu? Parasti tā cilvēkiem ir zem vitamīna. Bet ir cilvēki, kas tādi vnk ir. Ir arī cilvēki, kas introspekciju cenšas apklusināt ar kādu ārēju troksni, piemēram radio, pat naktī, gulēt ejot (kāds mēdza būt mans brālis). Karoče - nost ar introspekciju, mums ir bail no introspekcijas. Vēl man ir sliktas attiecības ar suņiem, kas pārāk daudz dara hujņu (Eleonora) vai bērniem, kas pārāk daudz raud (Amadejs agrāk) vai bērniem, kas pārāk daudz dara hujņu (Ulesa - šajā gadījumā dara hujņu gandrīz nepārtraukti, izņemot, kad aizņemta ar multeņu skatīšanos, grāmatu pētīšanu u.c.). Bet tikko šādas dzīvās būtnes ir labojušās, es piedodu viņām viņu grēkus un esmu labvēlīgs.
Tad vēl Ulesas māte man mēdz teikt: "Bet vai tad tu pats nebiji kādreiz bērns?" Jā, bet es biju rātns bērns. Ne pārāk ieinteresēts iekš rotaļāšanās, visu savu uzmanību vēršot uz Esamību. Nevis bulciņu smērēšanu pret loga stiklu vai sāls izbēršanu uz galda (apzināti), kas skaitās "normāla" uzvedība bērnam, jo tāda tā ir 95% no aktīvā laika. |
|